"Katrs īpašnieks, nenoliedzami, uzlabo savu īpašumu pēc saviem ieskatiem, taču valstij un pašvaldībai būtu jāsaglabā pragmātiska uzraudzība arī pār to, kas restaurētajos objektos notiek pēc tam," uzskata Sprūdža.

Kurzemes reģionā asociācijai ir ļoti labs kontakts ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) reģionālo nodaļu, piebilda Zviedrāns. "Viņi tur roku uz pulsa, kontrolē, kas un kur notiek, un mēģina palīdzēt vismaz ar padomu, kā labāk darīt. Ne vienmēr pašvaldības vadītājs vai skolas direktors ir kompetents kultūrvēsturiskā mantojuma jautājumos," sacīja Zviedrāns.

Viņš uzskata, ka sliktākais ir kopējas valstiskas koncepcijas trūkums, ko darīt ar šādiem objektiem. "Igaunijā jau deviņdesmito gadu sākumā valsts deva līdzekļus, lai visām pilīm un muižām varētu uzlikt skaistus, jaunus dakstiņu jumtus. Pēc tam, kad parādījās līdzekļi, šie objekti tika atpirkti no valsts un to atjaunošanu turpināja privātie īpašnieki. Igaunijā ir pat atsevišķa valsts programma par skolām pilīs - viņiem ir zināms, cik skolu būs, cik likvidēs. Valsts dod naudu skolām pilīs, lai tās izskatītos pienācīgi. Piemēram, Viljandi zemē jau skaidri ir zināms, ka pēc diviem gadiem skola pilī tiks likvidēta. Jau patlaban piļu apsaimniekotāji domā, kā šo pili apsaimniekos pēc tam. Mums nav šādu programmu," stāstīja Zviedrāns.

Asociācijas vadītāji arī vēlētos, lai pašvaldības, kuras ir asociācijas biedri, aktīvāk piedalītos tās darbā. "Mums ir dažādas biedru grupas - juridiskas personas, pašvaldību īpašumi, privātpersonas ar saviem īpašumiem. Ne vienmēr vienas grupas vajadzības saskan ar citas grupas vajadzībām. Ja būtu tikai viena cilvēku grupa, tad būtu vieglāk strādāt. Tagad jāstrādā ar visām grupām, bet kāda no tām ir aktīvāka, cita pasīvāka, tāpēc bieži vien mēs darām nevis to, ko vajadzētu, bet strādājam, lai iekustinātu kādu no šīm grupām," uzsvēra Zviedrāns.