Pasākums notiks 22. janvārī plkst.17.00 Daugavpils cietoksnī pie Informācijas centra. Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova, Polijas Republikas vēstnieks Latvijā Jerzy Marek Nowakowski, Latvijas Poļu biedrības priekšsēdētājs Rišards Stankevičs aizdegs sveces atceroties sacelšanās dalībniekus. Šogad aprit Janvāra sacelšanās 150. gadadiena. Tā bija viena no cēlu jūtu mudinātām vairākām poļu nacionālām sacelšanām XIX gadsimtā, kuru mērķis bija dzimtenes zaudētās neatkarības atgūšana. Polija zaudēja savu neatkarību, kad XVIII gadsimta beigās to savā starpā sadalīja kaimiņvalstis.

1863. g. 22. janvāra Pagaidu Nacionālās valdības manifests pasludināja sacelšanās sākumu, mudinot uz cīņu pret iebrucējiem. Visi bijušās Žečpospolitas pilsoņi manifestā tika atzīti par brīviem un vienlīdzīgiem, bet zemniekiem tas piešķīra īpašumā zemi.

Janvāra sacelšanās izraisīja lielu interesi visā Eiropā. Spēcīgs atbalsts nāca no sabiedriskās domas, it īpaši no demokrātiskajiem un kreisajiem grupējumiem. Sacelšanās dalībnieku rindās saplūda arī brīvprātīgie no ārzemēm (citu starpā ungāri, francūzi un itāļi).

Ņemot vērā milzīgu cariskās Krievijas karaspēka pārsvaru, Janvāra sacelšanās, līdzīgi kā citas poļu sacelšanās Polijas sadalīšanās laikā, bija lemta zaudējumam. Pēc sacelšanās sakāves (cīņas norisinājās no 1863. g. janvāra līdz 1864.g. rudenim) cariskās varas iestādes izvērsa radikālas represijas.

Vairāki desmiti tūkstošu sacelšanās dalībnieku un konspirācijā iesaistīto tika izsūtīti uz Krievijas iekšieni (pārsvarā uz Sibīriju), notika masveida aresti un publiskas eksekūcijas, tika konfiscēti īpašumi, norisinājās izglītības rusifikācija un tika izvērsta katoļu baznīcas vajāšana.

Konspiratīvā darbība notika arī bijušajā poļu Inflantijas teritorijā. Galvenie nacionālās sacelšanās sagatavošanas centri atradās Antonija Rika [Antoni Ryk] īpašumā Marienhauzā (Viļakā), kur norisinājās pirmssacelšanās apspriedes, un Staņislava Mola [Stanisław Mohl] mājās Višķos.

Viena no tā laika traģiskākajām personībām bija Leons Broels-Plāters, kas mēģinot pasargāt īsto uzbrukuma cariskās armijas vienībai komandieri, paņēma vainu uz sevi, un tika sodīts ar nāvi Daugavpils cietoksnī.

Leona Plātera traģiskā personība tika plaši izmantota literārā daiļradē. Viņš ir kļuvis par vecākās māsas – Ludvikas Plāteres - sarakstītās drāmas varoni ("Drāma bez nosaukuma", 1875).

Savukārt Jānis Rainis jaunā Leona nāvi apdzied dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters" (no krājuma "Saules gadi"). Varonīgā dumpinieka tēls ir dziļi iegājis arī tautas apziņā, viņam par godu tika sacerēta "Latviešu dziesma par Leona Plātera nošaušanu" (izdota Rīgā1871.g.). Dēla atcerei varoņa māte Antoņina Plātere uzstādīja krustu Kazanovas muižā, kurā līdz savai traģiskajai nāvei dzīvoja Leons. Šis krusts nosaukts par "Dēla krustu" nostāvēja vairāk kā 100 gadus, bet XX gs. 60.gados krita par jaunā Krāslavas–Kombuļu ceļa celtniecības upuri. Taču atmiņas par krustu bija saglabājušās, un 1998.g. pēc vietējās sabiedrības iniciatīvas krusts tika atjaunots, un līdz šai dienai dzīvo vietējo iedzīvotāju atmiņā kā "Dēla krusts".

Patiesībā Janvāra sacelšanās laikā Inflantijas teritorijā kara darbība praktiski nenotika, izņemot minēto sadursmi pie Krāslavas, taču sekas priekš poļu tautības iedzīvotājiem bija tikpat traģiskas, kā pārējā bijušās Žečpospolitas teritorijā. Par savu patriotisko nostāju inflantiešiem nācās samaksāt ar nāves sodiem, īpašumu konfiskāciju, kontribūciju, izsūtīšanu uz Sibīriju.

Lai paglābtos no represijām, tūkstošiem poļu ģimeņu nācās pamest savas dzimtās vietas. Šādā veidā Rīgā nokļuva, piemēram, Itas Kozakevičas vecvectēvs, kas arī bija 1863.g. sacelšanās dalībnieks.

Patrona vēlme ir, lai atceroties sacelšanās dalībniekus visur tur, kur atrodas sacelšanās dalībnieku kapa vietas, tiktu aizdegtas sveces.

dr Krystyna Barkowska
ekspert ds. kultury, nauki i medi
Ambasada RP w Rydze