Latvijā Lieldienu laikā parasti viskrāšņāk zied pūpoli, tāpēc Latvijā šo dienu biežāk mēdz saukt par Pūpolsvētdienu.

Viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā ir pēršana ar pūpolu zariem. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu, virbošanu un ērbošanu. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem, mazāk izplatīta, taču ievērota bijusi arī Polijā, Čehijā un Somijā.

Lai pūpolzariem būtu ticējumos piedēvētās maģiskās īpašības, tie esot jāiet lauzt pūpolsvētdienas agrā rītā tieši saullēktā.

Tāpat Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Pūpolsvētdienā krāsnis esot jāiztīra no pelniem, bet pelnus vēlāk jāizkaisa laukā, kur tiks sēti un stādīti dārzeņi, jo tad tie augot ļoti raženi.

Teicienus, ko var izmantot pie pūpolpēršanas:
• Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols, slimībā ārā, veselība iekšā!
• Audz apaļš kā pūpols, vesels kā rutks!
• Sveiks, vesels visu gadu, audz apaļš kā pūpols!
• Vesels, vesels, vesels! Apaļš kā pūpols, mīksts kā zīds, stiprs kā rutks!
• Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!
• Ne es peru, pūpols per! Vesels, vesels, vesels!
 

Pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest, bet tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas, vai jānoliek citā redzamā vietā, jo ja vasarā uznākot negaiss, tad šos pūpolzarus met plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.