Dažas stundas Baldonē

Reizes skatīts: 10674

Apraksts

Dažas stundas Baldonē
Skaistā, latviskā Baldone pilsētas tiesības ieguvusi tikai 1991. gadā, taču tās apkaime, spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, bijusi apdzīvota jau pirms Kristus dzimšanas. Baldones nosaukums pirmo reizi pieminēts Indriķa Livonijas hronikā, kur teikts: 1186. gadā uz Ikšķili atnākuši zemgaļi no Baldones apkārtnes mežiem un ar lielām virvēm mēģinājuši ieraut Daugavā tikko uzcelto Ikšķiles vācu pili. Vēstures dokumentos Baldone vērtēta arī kā ļoti nozīmīgs amatniecības centrs. Kurzemes hercogistes sastāvā Baldonē ierīkoja vairākas manufaktūras un no purva rūdas ieguva dzelzi.
Sanatorijas parks
Baldones ārstnieciskie minerālūdeņi bijuši zināmi jau 15. gadsimtā. Sēravots tolaik dēvēts par jaunības avotu. Ūdeni slimnieki gan dzēra, gan tajā mazgājās. Kā kūrorts Baldone uzplauka Kurzemes hercogistes laikā 17. gadsimtā, kad sēravota tuvumā uzcēla hercoga muižu, dzelzs cepli un koka baznīcu. Īpašs laiks ir 18. gadsimta beigas un Līvena, Mercendarbes muižas īpašnieka vēlme palīdzēt sasirgušajiem. Līvens vispirms no Kurzemes – Zemgales hercoga noīrēja teritoriju ap Baldones sēravotu, uzcēla pirmās specialās mājas kūrviesiem. Baldones sēravots ļoti plaši kļuva pazīstams 1780. gada mēra laikā, kad šeit atveseļojās daudzi Rīgas garnizona karavīri. Kā pateicību par izveseļošanos slimnieki avotā meta rotaslietas un naudu.
Līveni rūpējās par ļoti praktiskām lietām: sēravota nostiprinājumu un avota tvertni. Ar jumtiņa izveidi to sargāja no laika apstākļiem. Kad Kurzemes – Zemgales hercogisti pievienoja Krievijai, cara valdība atļāva Līveniem iekārtot arī peldu iestādi. Ārstnieciskās īpašības piemita gan ūdenim, gan dūņām. Pirmā vannu māja tika atklāta 1795. gadā un vannas bijušas no koka. Ūdens lietots ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Pie sēravota bijusi plāksne ar uzrakstu vācu, latīņu un krievu valodā. Latīniski skanēja: Aegrotis salutis, sanis Laetitae. Latviski - slimajiem veselību, veselajiem iepriecinājumu. Tiesa, visiem nepietika piemērotu naktsmītņu un vienkāršākie ļaudis meklēja naktsmājas zemnieku mājās
Parks (12 hektāri) sākts veidot 1818. gadā. Tajā iedēstīti 27 sugu svešzemju koku un krūmu. Parkā atrodams sēravota piemiņas akmens. Pati sanatorijas ēka, vannu un dūņu ārstniecības iestāde, tikpat kā izpostīta. Pēdējos 15 gados, līdz ar īpašnieku maiņu, viss gājis uz posta pusi. Tagad var tikai apskatīties, kas notiek ar vēsturisku būvi, ja par to nemaz nerūpējas (pašreizējais īpašnieks ir SIA „Baldones parks”). Savukārt pašvaldība gādā, lai vismaz tā sanatorijas parka daļa, kur atrodas sēravoti, tiktu uzturēta kārtībā. Apmeklētāju netrūkstot. Zinātāji teic, ka ūdens lieliski līdzot matiem, ādai, acīm. Pirmā pasaules kara laikā ne viens vien kareivis te dziedējis savas rētas, un, iespējams, pateicībā par veiksmīgo atveseļošanos un sakarā ar kādas augstākas priekšniecības vizīti, sanatorijas parkā iedēstīts ozols. Atzīmējot sanatorijas jubileju,1935. gadā šo zīmīgo vietu apmeklējis Kārlis Ulmanis un pie ozola atklājis piemiņas akmeni ar patriotisku teksts. Vārdi nozuduši, bet akmens un ozols Baldones centrā joprojām dzīvo savu mūžu.
Baldones baznīca
Luterāņu baznīcas celtniecības darbi pabeigti 1825. gadā, bet, šķiet, visgrūtākie laiki piemeklējuši padomju gados. Pēc Otrā pasaules kara baznīcas iekštelpas pilnīgi pārvērtās. Tur tika ierīkots plastmasas izstrādājumu cehs. Kā populārāko tā laika produkciju baldonieši atceras plastmasas matu ruļļus – tādi vēl tagad mājās esot saglabājušies. Līdz ar atjaunoto Latvijas neatkarību deviņdesmito gadu sākumā tolaik nelielajai draudzei (ap 20 cilvēku) vajadzēja daudz darba un pacietības, lai dievnams pamazām atkal kalpotu nolūkam, kam tas paredzēts. Par laimi, draudzes priekšnieks bijis prasmīgs meistars, kura vadībā veikti restaurācijas darbi. Tiesa gan, allaž cīnoties ar līdzekļu trūkumu. Līdz baznīcas atjaunošanai dievkalpojumi notika šaurajā, nelielas krāsniņas apsildītajā sakristejā, bet pamazām kuplāka kļuva gan draudze, gan skaistāka un krietni siltāka lielā baznīcas telpa.
Baldones baznīca apmeklētājiem ir atvērta katru dienu no plkst. 10.00 līdz 16.00 un dežurants pastāstīs par visu, kas savdabīgs un interesants. Piemēram, altāra akmens, īsts granīts, atvests no Norvēģijas (Baldones draudzei ir labi draugi šajā valstī). Altārglezna „Kristus pie krusta” (J. J. Dērings) toties sena – no 1825. gada. Liels prieks ir baznīcas jaunās ērģeles, daļējs ziedojums no kādas privātkolekcijas Austrijā. Ērģeles uzstādītas vien aprīlī, bet nu jau šķiet, ka tieši šajā baznīcā ar labo akustiku tām ir pati īstākā vieta - skan brīnišķīgi.
Baltā pils
Daugavas ielā 23 apskatāma Baltā pils, pabeigta 1901. gadā. Neogotiskā divstāvu mūra ēka ar stūra torņiem būvēta kā medību muiža. Līdztekus ēkas celtniecībai veidots arī parks. Muižā ekskluzīvas izklaides priekam audzēti fazāni un tad palaisti savā vaļā. Tiesa, ilgi gan savam tiešajam nolūkam pils nekalpoja – tur bijusi gan kara lazarete, gan dziednīca, gan laukstrādnieku kopmītne. Tagad – Baldones mūzikas skola.
Nakšņošana
Diemžēl, pašā Baldonē, līdzīgi kā muižkunga Līvena laikos, ar nakšņošanas iespējām tā grūtāk – ir tikai hostelis. Ziemā to esot iecienījuši slēpotāji, īpaši no Lietuvas. Baldones apkārtnē ir divas slēpošanas bāzes Riekstukalna apkārtnē (pa Baldones – Daugmales ceļu). Tur viesiem tiek piedāvātas arī naktsmājas.