Katlakalns - Baloži - Ķekava. Līdz tumsai - atpakaļ Rīgā

Reizes skatīts: 11991

Karte

Apraksts

Vēls rudens diezin vai ir gadalaiks, kas iedvesmo vidējo latvieti pievērsties pamatīgai dzimtās zemes iepazīšanai. Turklāt interesantas un apskates vērtas vietas ir tepat, Pierīgā. Nav jau tā, ka aplūkojamos objektus var tikpat kā ar roku aizsniegt, taču ir iespējams līdz ar tumsas iestāšanos atgriezties galvaspilsētas mūros, un arī tas nav mazsvarīgi.

Braucot ārā no Rīgas pa Bauskas šoseju, tūlīt aiz pilsētas robežas kreisajā pusē ir norāde uz Katlakalnu. Ir vairāki iemesli, kāpēc iegriezties šajā Pierīgas ciematiņā. Noteikti jāpiemin, ka Katlakalna kapos apglabāts ievērojamais vācu tautības mācītājs, rakstnieks, publicists un viens no apgaismības ideju popularizētājiem, grāmatas „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (1797) autors Garlībs Merķelis (1769-1850). Kapa piemineklis tika atklāts 1869. gadā, un tas celts par latviešu saziedotajiem līdzekļiem. Apskates vērta ir arī klasicisma stilā celtā Katlakalna evaņģēliski luteriskā baznīca (1791.-1794.), kas uzmanību piesaista ar savu netradicionālo formu – baznīca ir apaļa un ar apaļu kupolu un mazu zvanu tornīti. Ap pašu baznīcu plešas profesora un ilggadējā mācītāja Roberta Feldmaņa stādītais dārzs un Katlakalna priedes, kas kopš 1977. gada ir iekļautas valsts aizsargājamo dabas objektu sarakstā.

Tanī pašā šosejas pusē, bet nedaudz tuvāk Ķekavai atrodas Rāmavas jeb Depkina muiža. 15. gadsimtā celtā ēka ir viena no vislabāk saglabātajām Pārdaugavas muižiņām, un patlaban tajā atrodas bērnu un jauniešu kultūrizglītības centrs. Rāmavas muižā savas dzīves pēdējos gadus pavadījis G. Merķelis.

Otrpus šosejai ir neliela Pierīgas pilsētiņa – Baloži, kurai pilsētas tiesības piešķirtas 1991. gadā. � eit interesenti var aplūkot gan pilsētas nozīmīgākās celtnes, gan arī gleznaino Titurgas ezeru. Rīgas, Skolas, Mēdema un Smilšu ielā var aplūkot vairākus Staļina laika arhitektūras piemērus, skaisti sakopta ir Baložu kultūras nama apkārtne Skolas ielā 4, un pie ēkas atrodas no granīta izveidots Baložu pilsētas ģerbonis. To, savukārt, rotā pilsētas varenības simbols – varde, kas ir izpelnījusies Austrumeiropā lielākās akmens vardes godu. Par savu vizuālo noformējumu visos gadalaikos rūpējas pilsētas Dome (Uzvaras prospekts 1a), bet vasaras sezonā pilsētas iemītniekus un viesus priecē Uzvaras prospektā 1/5 esošā pilsētas strūklaka. Baložos, Lakstīgalu ielā 2, ir uzstādīts piemineklis motobraucējiem, un pie Krišjāņa Barona ielas otrā nama esošā piemiņas plāksne liecina, ka tur Trešās Atmodas laikā dzīvojis Roberts Mūrnieks – pirmais omoniešu upuris traģiskajos 1991. gada janvāra notikumos.

Pa Bauskas šoseju pabraucot vēl aptuveni desmit kilometrus uz priekšu, nonāksiet Ķekavas novada centrā. Taču īsi pirms iebraukšanas Ķekavā interesenti var piestāt Odukalnā, lai aplūkotu šosejas malā novietoto piemiņas akmeni represētajiem novadniekiem un Konfesiāli luterisko baznīcu, kas atklāta pavisam nesenā pagātnē – 2002. gada 4. augustā.

Ikviens, kuram ir gadījies braukt cauri Ķekavai, droši vien ir pamanījis ceļa malā esošo Doles-Ķekava evaņģēliski luterisko baznīcu (Rīgas iela 75). Dievnams te stāv jau kopš 16. gadsimta, taču sākotnējo koka celtni 1784. gadā nomainījusi šī klasicisma stila ēka. Ceļa otrā pusē – Rīgas ielā 26 – atrodas bijušais Doles tautas nams. Ēka celta 17. gadsimta beigās kā krogs, bet laika gaitā ir mainījušies gan tās īpašnieki, gan ārējais veidols. Pašlaik nams ir Ķekavas pagasta īpašums, un tajā atrodas Ķekavas Tūrisma informācijas centrs (tel.: 67935826).

Apskates vērta ir arī Ķekavas sākumskola, kas sākotnēji – 1896. gadā – celta kā Doles pagasta un tiesas nams; tās arhitekts – Konstantīns Pēkšēns (1859-1928). No 1920. līdz 1975. gadam ēkā atradās skola un kādu laiku arī pašvaldība, bet pēc Ķekavas vidusskolas uzcelšanas 1975. gadā nams kādu laiku palika tukšs. Vēlāk tur iekārtoja skaitļošanas centru, bet 1990. gadā ēkā atgriezās sākumskola.

Lai mājupceļš šķistu īsāks, pēc maršruta pieveikšanas ceļinieki var iestiprināties kādā no Ķekavas ēstuvēm.