Lai atrastu mājas, kurām līdzīgas Latvijā vairs sastopamas reti, nekur pārāk tālu no Rīgas nav jābrauc - „Kalna Būriņi” administratīvi iekļaujas Jelgavas pilsētā. Tikai šīs turpat divsimt gadu vecās mājas tā „noslēpušās” Svētes upes krastā, ka šķiet – esam dziļos, dziļos laukos. Ne tikai klusais dabas stūrītis tā pārsteidz.

Pirmais iespaids, ieejot „Kalna Būriņu” pagalmā, ir tāda kā bijība, jo šķiet: muzejs kas muzejs. Bet nav, te ik dienas dzīvo saimnieki un tās ir viņu dzimtas mājas. Tikai viņiem ļoti laimējies, ka ne kara (kaut septiņas reizes mainījušās krievu un vācu varas), ne pēckara gados nekādi lieli postījumi nav nodarīti un ikkatra lieta te ir īsta, sena, ar savu vēsturi un savu stāstu. Tikpat senu kā pašas mājas.
 Imants Freidenfelds, „Kalna Būriņu” namatēvs, zina teikt, ka pirmais saimnieks Auriņš nācis no Jaunpiebalgas puses, bijis ļoti izglītots cilvēks, studējis Pēterburgā. Tāpēc jau nav pārsteigums, ka šajās mājās laiku gaitā viesojušies daudzi izcili cilvēki, arī Krišjānis Valdemārs un Jānis Čakste.

Kad Jelgava gatavojusies 4. Vispārējiem Dziesmu svētkiem, „Kalna Būriņu” klētī bijis svētku štābs. Tā paaudžu loki griezušies un vērpušies ap latviešu kultūras un sabiedrisko dzīvi, lai tagadējie saimnieki godam turpinātu dzimtas tradīcijas un sargātu savas mājas kā īpašu vērtību. Starp citu, „Kalna Būriņi” patiešām arī ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Jā, ne tikai cilvēkiem, bet arī katrai lietai savs stāsts. Te rodama pūra lāde, uz kuras glīti uzrakstīts „Anno 1800” – visai cienījams vecums. Te ir īpaša krāsns, saukta par „rūķi”, kas vairāk domāta telpas apgaismošanai, ne siltumam. Freidenfelda kungs stāsta, ka „rūķis”, tāpat kā pirmais saimnieks, ir „piebaldzēns” un vēl pāris zināmo „rūķu” esot tikai Piebalgas pusē. Vēl „Kalna Būriņos” ir „brūtgāna skapis”. Kāpēc brūtgāna? Agrāk esot bijis tā: tik tad puisis varējis precēties, kad pats savām rokām uztaisījis skapi un gultu. Un līdzās „brūtgāna skapim” skatāma „vecā Made” –varenas mežacūkas āda. Godīgi sakot, visu nemaz nevar uzskaitīt un nevajag, jo tikai pašam savām acīm vislabāk apskatīt, jo ko redzēt ir tik daudz gan istabās, gan pie mājas sienas, gan pagalmā.
 

Jā, arī pagalms „Kalna Būriņos” ir īpašs, jo, pirmkārt, te aug pieci simti gadu vecs ozols. Otrkārt, Imants Freidenfelds savās mājās iekopis Latvijas savvaļas dekoratīvo augu dendrāriju. Tā teikt – sava zeme, savas krūms, sava puķe ir visskaistākie. Lai gan arī dažam labam ārzemju viesim te tīri labi patīk. Tā pavasarī „Kalna Būriņus” apmeklējuši Japānas tūristi un bijuši gauži pārsteigti un iepriecināti, ka Latvijā pie Svētes upes aug, zaļo un zied Japānas ķirsis!
 

14. augustā „Kalna Būriņus” būs iespēja iepazīt tūrisma rallija „Piedzīvojums Kurzemē” dalībniekiem un patiešām interesanti būs visiem. Ne jau velti šīs mājas ļoti iecienījuši studenti – te ir gan „pa īstam seni” un skaisti, gan iespējas visaizraujošākajām izklaidēm.