„Jā, te ir tāds dīvains kakts, vienā ziņā Pokaiņu meža turpinājums”, stāstot par savām mājām – „Blaizām”, atzīst saimnieks Zāļu Māris. Nē, uzvārds Mārim ir cits, bet gan vietējo, gan ciemiņu mutē iegājies tieši Zāļu Māris. Pie viņa, kaut brītiņu paviesojoties, skaidrs, kāpēc – saimnieks dzīvo starp zālēm. Ne jau nezālēm, kas zeļ kaut kur tīrumos, bet tām labajām, veselīgajām zālītēm, kas cilvēkam dod gan mieru, gan mundrumu. Kā nu kurā reizē vajadzīgs.

Māra māja smaržu pilna – gan no kaltēties izliktām tējām, gan pirtsslotu zariem. Viņš pats arī savā ziņā līdzīgs daudzajām zālītēm, kas piepilda teju katru brīvu vietiņu. Klausoties Mārī, ik pa laikam nākas pārdomāt – vai dzīvā, neskartā daba tur, „Blaizās” Annenieku pagastā, dod to dziļo cilvēcisko gudrību? Vai arī tā ir iedzimtā vēlme visu mūžu mācīties un censties izprast lielās Visuma likumsakarības? Jo „dīvainajā kaktā” ir par ko padomāt.

Māris skaidro, kāpēc daba viņa māju apkārtnē tik īpaša. To, ka apkaimē beidzas Zemgales līdzenums un sākas Austrumkursas pauguraine, saprotu. Vismaz cenšos arī saprast, ka ar šo ģeogrāfisko īpatnību saistās elektromagnētisko lauku izmaiņas, gravitācijas un radiācijas „nobīdes”, bet tomēr ar sirdi vēl neizjūtu, kāpēc tuvējā Pokaiņu mežā cilvēki maldās un maldās, kāpēc tieši šeit aug, piemēram, septiņstumbru bērzs (mēs taču zinām, ka bērzs nav krūms un aug uz viena stumbra), kāpēc...

Lai nu pagaidām paliek „dīvainā kakta” noslēpumi, tos steigā neatklāt. Tam vajadzīgs miers un harmonija vismaz ar sevi, lai pēc tam atrastu harmoniju ar dabu. Uz „Blaizām” cilvēki brauc meklēt mieru. Jo te pļava ir pļava, gaiss ir gaiss. Un dzērves pagalmā ir pavisam īstas. Un māju suņi pavisam draudzīgi sarejās ar briežiem. Un mežā dzīvo lūši. Jā, un var sajust, ka šāda vieta patiešām dod citu enerģētisko strāvojumu. Tikai – lielā pasaule uz kādu brīdi jānoliek maliņā. Jo mēs esam citviet. Iespējams, pavisam tuvu kam unikālam, enerģētiski spēcīgam un kosmiski nozīmīgam, varbūt esam pavisam tuvu īpašam vēstījumam no ļoti tālas pagātnes.

Zāļu Māris „dīvainajā kaktā” iecerējis izveidot pirtniecības pamatskolu. Tādu skolu, kur cilvēks pats iziet cauri visiem pirts rituāla noslēpumiem un visu dara pats. Sākot jau ar to, lai cilvēks pats augus atpazīst, lai iemācās pats sasiet savu, tikai pašam piemērotu pirtsslotu un zina, kāpēc pirtsslotā viņš liks tikai vienus augus vai, piemēram, piesies klāt arī citu zariņu, citu zālīti.

Arī tūrisma rallija „Piedzīvojums Kurzemē” dalībniekiem, kuri pabūs „Blaizās”, nāksies darboties pašiem. Atklāšu noslēpumu – jā, būs iespēja sasiet savu pirtsslotu un paņemt to līdzi uz mājām. Vai nav lieliski? Vairāk gan nestāstīšu, kaut mēle niez pačukstēt, ka šajās mājās ir tādas spēles un izklaides, kādas citur būs diezgan grūti atrast. Vienu lietu gan varu vēl atklāt – netālu no Zāļu Māra mājām ir maujošais ezers. Kāpēc tas mauj – to vislabāk varēs pastāstīt saimnieks pats. Un vēl, pieļauju, Māris jums pārliecinoši apgalvos: „Reizi nedēļā pēršanos pirtī – to vajadzētu Satversmē ierakstīt. Cilvēki nebūtu tik sakreņķēti un daudzas ķibeles ietu secen.”