Nu jau, līdz ar Mirušo piemiņas dienu, izdzisušas tās sveces, kas dega par tuvos un tālos laikos citā saulē aizgājušajiem, sasildot viņus pirms ziemas. Atstājam aizgājējus viņu mieram. Un kļūst skaidrs, ka līdz Ziemassvētkiem atlikušas vien piecas nedēļas. Būtu tā kā laiks domāt par svētkiem, jo visi jau zinām, ka paši svētki nekad nav tik skaisti kā svētku gaidīšana.

Ja domās „pārcilāju” visas lieliskās viesu mājas (vai tās būtu daudziem pazīstamas, lielas un spožas vai nomaļas, gluži vai meža vidū), kādas man laimējies šajā vasarā un rudenī iepazīt, tad dažas nāk prātā pirmām kārtām. Tās, kurās patiešām es gribētu iedegt kādu Ziemassvētku sveci un varētu to ieteikt arī citiem. Teiksim, „Kalna Būriņi” Jelgavas pievārtē pie Svētes upes.

Šīs mājas jau pašas par sevi ir pārsteigums, jo šķiet, ka tās atlidojušas tieši no Brīvdabas muzeja. Te patiešām viss ir sens un īsts, un te joprojām dzīvo cilvēki, kas šo seno un īsto prot ne tikai glabāt un saudzēt, bet arī lietā likt. Tik jauks bija saimnieka stāsts par „rūķi” – ļoti savdabīgu krāsni, kādas Latvijā ir vien dažas. „Rūķis” vairāk dod gaismu, ne siltumu, un nemaz nav vajadzīga liela iztēle, lai iedomātos, kā šajā istabā izskatās Ziemassvētku vakarā, kad „rūķis” mīlīgi sprakšķ , smaržo egļu zari, un tādā dīvainā atblāzmā gluži vai staro vecā pūra lāde, „brūtgāna skapis” un „Vecā Made” pie sienas...
Ja, vienkāršiem vārdiem sakot, gribētu atveldzēt gan miesu, gan garu, tad, iespējams, atkal dotos uz Annenieku „Blaizām” pie Zāļu Māra.

 
Jo zinu, ka Māris būs gana labs un prasmīgs pirtnieks. Varbūt mēs šajā reizē nerunāsim par tuvējā Pokaiņu meža dīvainībām un „maurojošo ezeru”, varbūt neapspriedīsim, kādēļ tieši šajā vietā bērzam ir vairāki stumbri, bet rāmi iedzersim zāļu tēju un izjutīsim, kā ikvienā pirts un istabas stūrīti garo un savu spēku atdod pa vasaru savāktās zālītes un pirtsslotu zariņi...
Ja gribētu un varētu,, gluži kā bērnībā, nokļūt īstā ziemas pasakā, tad nevilcinoties dotos uz šā rudens doto brīnumu (vismaz manām acīm) – „Kalauzu dzirnavām” Vaives pusē.

Diezgan tālu pa šauru lauku ceļu ir jāpabrauc, lai nokļūtu līdz šīm mājām, bet ieguvums noteikti būs pūļu vērts. Jo te viss ir saimnieka paša rokām darināts un izmantots--tas materiāls, kas turpat līdzās – mežā rodams.

Te acis var brīnīties un brīnīties un rokas tā vien celsies noglaudīt sienu, kāpņu margu, gleznu rāmīti, jo it visur būs sajūtams koka siltums. „Kalaužu dzirnavas” es nosauktu par Dabas muzeja filiāli, jo gandrīz ik uz soļa sastopams kaut kas no Latvijas dzīvās dabas. Arī pret nomedītu dzīvnieku saimnieks izturas kā pret draugu un saka: „Nāc, draudziņ, iekšā mājās – tur tev būs labāk. Kam tev blēņas darīt upītē vai tīrumā?” Tā tur, meža vidū, viņi dzīvo – cilvēki, koki un zvēri, un līdz ar saimnieku patieso sirsnību un viesmīlību ir izveidots patiešām cieņas un apbrīnas vērts viesu nams. Lai arī viņiem Ziemassvētku gaidās gaiši iemirdzas kāda svece – laikā, kad sveces jau sāk degt, tuvinot īsto gaismu!

Anita Grīniece