Patiesībā visi vīrieši un sievietes vēlas vienu un to pašu – justies vajadzīgi, cienīti, cienīt sevi un būt mīlētiem un mīlēt.
Pēkšņi pienāk brīdis, kad jūsu seksuālās attiecības ir aktīvas kā apaļa nulle, jūs nekur kopā neejat, nepaspriežat problēmas un vispār jūtat, ka jums netiek veltīta absolūti nekāda uzmanība. Visticamāk, ka tieši tagad jūs uz sevis “velkat” šīs attiecības un jūsu partneris ir izvēlējies pasīvā tēla lomu.

Tāpēc ir pienācis laiks rīkoties. Pirmais darbs – sastādiet sarakstu ar visām tām darbībām, kurās parādās jūsu pārliekā iniciatīva. Un katru dienu šo sarakstu pārlasiet, lai saprastu, kur ir jāpiebremzē.

Dodiet iespēju savam partnerim sevi parādīt. Pagaidiet, lai jūsu mīļotais/ mīļotā ir tā, kas pieglaužas jums klāt un apskauj. Iespējams, ka nāksies gaidīt arī visu nakti. Un ne vienu vien.
Nav mākslīgi jāpilnveido attiecības, nejūtot partnera palīdzību un vēlmi pēc tā. Iespējams, ka pārtraucot piepildīt tukšumus, jūs ejat uz risku, ka uzzināsiet, ka patiesībā jūsu partnerim nav ko jums piedāvāt. Bet... Bet varbūt tā ir pat labāk, uzzināt to laikus.

Iespējams, ka ieraugot patieso ainu, jūs sapratīsiet, ka patiesībā nebūt nemīlat savu partneri, vienkārši ir bijusi vēlme uzvilkt rozā brilles un radīt pasaku, kas patiesībā neeksistē. Bet ir vērts tomēr riskēt. Cik bieži sieviete noslāpē savas spējas vīrieša dēļ, jo redz – tā pienākas. Slēpj to, ka patiesībā ir daudz gudrāka un spējīgāka par savu mīļoto, tikai, lai neaizbiedētu viņu, lai netraumētu viņa ES. Bet patiesībā, ko šīs sievietes ir ieguvušas? Vai viņas dēļ šiem upuriem ir kļuvušas novērtētākas un mīlētākas? Diemžēl neviens nenovērtē šos nevajadzīgos upurus, sieviete tikai sevi sagrauj. Un ar laiku arī “sazāģē” attiecības, pārmetot otram – tu redzi, ko es tavā labā esmu darījusi, bet tu. Tas viss ir absolūti lieki un nevajadzīgi. Bet kādēļ sievietes to dara?

Kāpēc jācenšas radīt vīrietī ilūzija, ka viņš ir pārāk par sievieti – liels un varens? Vai tiešām tikai ar teātri ir iespējams parādīt, ka vīrietis ir vērtīgs, labs un varošs? Vai tikai tēlojot nevarību ir iespējams radīt ilūziju? Vai tomēr tam vajadzētu būt pašam par sevi, tā pat kā sievietei ir jābūt tādai kāda viņa ir? Slēpjot savas spējas, jūs nokaujiet kaisli attiecībās. Jo vīrieti piesaista spēks, pilnvērtīga persona, skaistums, nevis vārgulība. Izrādās, ka vīrieši ciena un mīl sievietes, kuras izstaro pašpārliecinātību. Pierodot slēpt savas spējas, jūs vienā brīdī sāksiet tās slēpt arī no sevis un kāds tad tur pašpārliecinātās sievietes šarms?
Kādēļ visu šo apzinoties, jūs tomēr pakļaujaties vīrietim? Var būt vienkārši tāpēc, ka uzskatāt, ka tādā veidā izpelnīsieties viņa mīlestību? Ziedojot pašcieņu, pašnovērtējumu, pašapziņu un galu galā savu pilnvērtīgo dzīvi tikai tāpēc, lai izpelnītos kāda mīlestību... Nezinu, man šķiet, ka tas ir nožēlojami. Bet katram jau ir sava dzīve jādzīvo, galvenais to izdarīt tā, lai nebūtu nekas jānožēlo.