„Sveika, Lunkanā Kaķe, es redzēju tev šodien garāmbraucot, tu esi tik pat kārdinoša un pievilcīga kā vienmēr. Esmu ļoti noilgojies pēc tevis. Atbrauc!”
Aicinājums, kuram es nespēju pretoties. Un arī tīri sievišķā ziņkārība pārņēma mani – galu galā jānoskaidro, kāpēc VIŅŠ aizgāja, ko es izdarīju nepareizi.
Satikāmies parkā, VIŅŠ noskūpstīja mani uz lūpām, it kā nekas nebūtu bijis, tā, ka nebūtu šo murgaino mēnešu, tā, ka vakar tikai mēs būtu atvadījušies, lai satiktos jau šodienā. Galvā jaucās simts un viens jautājums, bet bailes atturēja taujāt. VIŅŠ tikai pajautāja – vai es vēloties atkal būt ar viņu kopā. Kā jums šķiet, kāda bija mana atbilde, ja izdzirdot šo jautājumu man sāka ļodzīties ceļi? VIŅŠ saprata mani bez vārdiem, jo manās acīs bija lasāms, ka nespēju ne minūti ilgāk bez VIŅA.

Mēs klīdām pa paku vairākas stundas, apskāvušies kā tādi pubertāti apjautuši jaunieši, runājām bez apstājas. VIŅŠ pauzēs skūpstīja mani, es kusu. Es taču biju mēģinājusi VIŅU aizmirst, pat ieviesu puisi. Jā, nepārklausījāties – ieviesu kā tādu mājdzīvnieku, domāju, ka kopā ar viņu spēšu aizmirts iepriekšējo. Bet... Bet nekas nenāca, viss, ko tik darīja mans „ieviestais”, automātiski tika salīdzināts ar VIŅU un, protams, nespēja konkurēt.

Aizbraucām pie manis. Kā es ilgojos pēc VIŅA, VIŅA rokām, glāstiem, lūpām un skūpstiem. Uzbudinājos tikai no VIŅA klātbūtnes un elpas, no VIŅA klātbūtnes, es alku pēc VIŅA glāstiem. Tas sekss, kas bija ar „ieviesto”, nebija nekas, jo es pat īsti negribēju viņu, veicu apzinīgu pienākumu, cēlu upuri attiecību uzturēšanas vārdā. Bet ar VIŅU, ar VIŅU vēlējos pēc iespējas ātrāk atrasties gultā, pēc iespējas ātrāk ar savu kailo ķermeni just katru VIŅA ķermeņa milimetru. Es vēlējos aizmirsties, vēlējos, lai VIŅŠ mani glāsta – ilgi un maigi. Stāvējām guļamistabā, skatījāmies viens uz otru, VIŅŠ glāstīja manus matus, bet es, aizvērusi acis, mēģināju nomierināties savā uzbudinātībā. VIŅŠ kā vienmēr nekur nesteidzās, bija maigs un uzmanīgs, es baudīju un kusu. Tas bija tik ļoti patīkami. Tagad es baudīju katru mirkli, kas tiek pavadīts ar VIŅU, jo zināju, kā ir tad, kad tā vairs nav.

VIŅŠ skūpstīja manas lūpas, acis, vaigus, ar skūpstiem slīdēja ar vien zemāk, izģērbjot. Es nespēju teikt ne vārda, tie iestrēga kaut kur rīklē, balss drebēja. Manas rokas noslīdēja zem VIŅA jostas un es apjēdzu cik stipri VIŅŠ mani grib. Un es gribēju VIŅU ne mazāk.
Es neatceros, kā VIŅŠ mani izģērba, kā pats izģērbās, jo manas acis redzēja tikai VIŅA acis, pēc kurām es tā ilgojos. VIŅŠ kaut ko man čukstēja, var būt par to, ka būšu tikai viņa, ka nekad vairs neļaus man pazaudēties, ka nekad neatstās mani, pat uz mirkli... Es ticēju, ticēju un atdevu VIŅAM ne tikai savu miesu, bet arī dvēseli un sirdi, kas tā alka pēc viņa.

Nākamajā mirklī mēs jau atradāmies gultā. Es gulēju uz muguras, VIŅŠ glāstīja mani, es alku šo glāstu, alku saplūst ar viņu veselumā. Bet VIŅŠ, kā vienmēr, nekur nesteidzās, VIŅŠ vienkārši padarīja mani traku ar saviem pirkstiem iekļūstot apslēptākajās vietās. VIŅŠ zināja, ka man patīk, kad VIŅS laiza mani ar mēli, ko VIŅŠ arī darīja, liekot man pacelties spārnos aiz labsajūtas. Nav iespējams aprakstīt ar vārdiem, ko izjutu – es vēl jo projām niknojos uz VIŅS, ka VIŅŠ aizgāja neko nesakot, tajā pašā laikā, alkas un vēlme pēc VIŅA aizmigloja man prātu.
 

Beidzot VIŅŠ ienāca manī, strauji un nevaldāmi, nedaudz sāpēja, bet tas bija īss mirklis, jo tam sekoja tikai labsajūta. VIŅAM pietika ar pāris minūtēm, lai beigtu.
-Piedod! Es vienkārši esmu noilgojies pārāk pēc tevis! Neizturēju, nesavācos!
-Es tevi nelaidīšu, gan tu vēl visu kompensēsi!
 

VIŅŠ apsēdās krēslā, es VIŅAM iepretim uz galda. Runājām un nespējām rimties, skatījāmies viens uz otru un nespējām atrauties. Sarunājoties ar kājas pirktiem es nekaunīgi sāku knibināt viņa locekli, kas ātri vien atsaucās uz manu aicinājumu. VIŅA balss jau iedrebējās. VIŅŠ piecēlās, lai nostātos man starp kājām, sāka skūpstīt man kaklu, krūtis. Es atspiedos nedaudz uz aizmuguri, lai arī kājas atrastos uz galda. VIŅŠ ienāca manī nesteidzīgi, sāka lēni mani baudīt. Man bija patīkams katrs VIŅA grūdiens. Pēc mirkļa jau labsajūta bija mani pārņēmusi, bet VIŅŠ nevēlējās rimties. Noslīdēju no galda, pagriezos ar muguru pret viņu, ar rokām atbalstoties pret galdu, VIŅŠ turēja rokas man uz dibena un paātrināja tempu. Aiz baudas man apmiglojās skats, mirklī, kad VIŅŠ apstājās, es turpināju tempu kustinot gurnus... Te VIŅŠ neizturēja...

Mēs atkal esam kopā. Es lieliski zinu, kas un kā viņam patīk, VIŅŠ zina, kas patīk man. Un atkal VIŅŠ sauc mani par Lunkano Kaķi, bet es pati zinu, ka kaķi es līdzinos minimāli. Jo kaķi ir paši par sevi, bet es esmu vienkārši atkarīga no VIŅA skūpstiem un glāstiem, acīm un smaida. Un pavisam nesen VIŅŠ piedāvāja, lai ievācos pie VIŅA, ar atbildi gan es vēl nesteidzos, par svaigu ir cirstās rētas. Tajā pat laikā apzinos, ka bez VIŅA nespēju un negribu...

Tad laikam ir jābauda?