Mīlestība ir tik sarežģīts process, ka to pielīdzina prāta aptumsumam vai ķīmiskai reakcijai, bet tik un tā nesaņem saprātīgu skaidrojumu, kas galu galā ir mīlestība.

Ir pieredzēts, ka vientuļas un precētas dāmas pēkšņā prāta aptumsumā skrien pakaļ vīrišķim, kam viņas simts gadus nav vajadzīgas. Tādejādi rodas jautājums, kāpēc mēs skrienam pakaļ bezatbildes mīlestībai?
No sākuma iestājas nogurums un apnikums esošajās attiecībās. Gribās kaut ko jaunu, interesantu, romantisku, kaislībām kā meksikāņu seriālā bagātu. Garlaicības un vienmuļības māktas klīstam pa lielveikaliem, laikojot te vienu te otru tērpu... bet nē, tas nav viss... jo te pēkšņi jūs ieraugāt viņu – vīrieti, kas liek jums atcerēties piemirstās izjūtas, ko nozīmē atkal no jauna izjust taureņus vēderā.
Briesmīgs pēc skata un nekauņa, bet dzīvot bez viņa nespēju.

Sākumā viss bija lieliski, viņš dāvāja savu absolūto uzmanību, skatījās uz jums ar ilgu pilnu skatu, liekot jums zaudēt pēdējās skaidrā saprāta dzirkstis. Un te pēkšņi, vēl pie tam diezgan ātri, viņš zaudē jeb kādu interesi par jūsu personu. Bet jūs, tā vietā, lai viņam atbildēt ar to pašu, nolemjat, ka kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ jūs nevar iedomāties savu dzīvi bez viņa. Jūs ir apmājis no viņa starojošais vēsums un jūs kā Gerda no „Ledus karalienes” sekojat pa pēdām savam Kajam, lai atmodinātu viņu no ledus karalienes gūsta. Bezjēdzīgi, jo uz jūsu zvaniem viņš neatbild, ierodas, kad pašam tīk, pazūd, nezvana. Aizmirst pat jūsu dzimšanas dienu, bet kad atceras, atļaujas ierasties bez puķēm un dāvanas, paziņojot, ka viņam ir tikai stunda laika. Saprāts liktu viņu izmest pa durvīm, bet jūs to uztveriet ar sajūsmu un ķeriet katru kopā pavadīto mirkli, ilgojieties līdz sāpēm, gaidiet un sapņojiet... Katrs telefona zvans tiek sagaidīts ar trīsošu sirdi cerībā, ka tas noteikti būs viņš. Brīdī, kad jūs viņu ieraugiet, jūs jau esat visu piedevusi un aizmirsusi. Nekas taču tāds nav bijis. Atrodat sevī simts un vienu iemeslu, lai attaisnotu katru viņa izgājienu. Viņš nav smukģīmis, pat neglīts patiesībā, Rokfellera bagātības nav redzējis un rēķinus arī jūs viņa vietā vienmēr esat maksājusi, bet jūs visu to lieliski ziniet un jums ir pilnīgi vienalga cik garš i tas saraksts, jūs bez viņa nevarat, nespējat un negribat dzīvot. Kāpēc?

Vai tev, sirds miera nevajag?

Kopš Freida laikiem jau sen nav noslēpums, ka bieži mūsu rīcība ir veidota pēc vecāku ierādītā scenārija vai pretēji tam. Ja māte un tēvs savās attiecībās ir bijuši vēsi un rezervēti, tad neapzināti mēs piemeklēsim sev tādu otro pusīti, kam būs līdzīgs dzīves scenārijs, jo pie šādām attiecībām jūs esat pieradusi. Freids teiktu, ka šim te jūsu apjūsmošanas objektam būtu jābūt sasodīti līdzīgam jūsu tēvam. Ja jūs bērnībā esat vienmēr cīnījusies par vecāku uzmanību, it sevišķi smaga cīņa ir bijusi par vēsā tēva uzmanību, tad esat pieradusi pie tā, ka jūtas nedodas tāpat vien, tās ir jāizlūdzas, jāizspiež vai jāiegūst savādākā ceļā. Un jūsu apjūsmas objekts ļauj jums izpausties visā savā dzīves pieredzē, liekot jums atkal no jauna sajusties liekai un nevajadzīgai. Un, lai cik tas paradoksāli neskanētu, šis jūsu apbrīnas objekts liek jums justies tik labi un komfortabli, kā mājās. Tieši šīs ilgu, pamestības, vientulības un vilšanās izjūtas, kas pavada šādu romāniņu, tiek uztvertas kā lielās un patiesās mīlas iezīmes. Labi, tas būtu viens skaidrojums, bet kāpēc līdzīgas izjūtas pārņem sievietes, kas nākušas no savādāka attiecību modeļa ģimenēm? Manuprāt, tāpēc, ka situācija kad mēs mīlam un esam mīlētas neviļus noved pie dzimtsaraksta biroja durvīm aiz kurām slēpjas rutīna, bērni, sadzīve, izskaitļojama un skaidra ikdiena. Kaut gan no labuma nevajadzēt bēgt, dažreiz rodas vēlme sajusties dzīvai un pilnasinīgai, gribās sagraut šo pilnīgo mietpilsonību, gribās atrast ko jaunu, tādu, lai taureņi vēderā kņudinātu, pazustu apetīte, sirds rautos čokurā un ceļos ļimtu...
Vai laiks meklēt citu?

Sievietes sirds tomēr ir vāra un neaizsargāta un nevajag to mocīt ar šādu attieksmi, vismaz ne pārāk regulāri. Ja šāda veida attiecības ir bijušas jūsu dzīve ne vairāk kā pāris reizes, uzskatīsim, ka tas ir bijis līdzeklis pret garlaicību. Bet, ja katras attiecības, kas vien ir sākušās nonāk pie aprakstītā scenārija, tad laiks apstāties un sākt uztraukties. Sakiet tām STOP, un beidziet peldēt pa straumi, pretēji savām emocijām, analizējiet savu rīcību un mēģiniet atrast to āķi, kas jums liek uzķerties uz šādām attiecībām, kas ir tas, kas liek izvēlēties šāda tipa vīriešus. Tā kārtīgi apskatot un izvērtējot kārtējo liktenīgo, nāks apgaismība, ka jums un nevienam citam nav dots tādu tipu pārveidot. To var izdarīt viņš pats, bet kurš muļķis pieliks spēkus sevis pārveidošanā, ja dāmas tam pašas kaklā karās? Un vai jums tāds ir vajadzīgs? Ja nē, tad ir pienācis īstais brīdis atvadīties un meklēt jaunas attiecības.