Kā man patīk vasaras vidus, Viss zied, zaļo, skan un san, un smaržo. Gaiss reibina. Kāda palikšana sasmakušajā Rīgā? Kā lai atturas no izbrauciena piknikā vai uz jūrmalu? Nekādi nevar atturēties, tieši tāpēc ir domātas brīvdienas. Sauļošanās nav priekš manis, jo man ir ļoti gaiša āda, ātri saulē apdegu, tāpēc jūrmala atkrīt. Tad atliek tikai sakrāmēt visus labumus savā mašīnītē un doties uz vasarnīcu jeb manufazendu. Tas tikai nosaukums lepns – mana fazenda – atcerieties verdzeni Izauru, no tiem laikiem es savu miniatūro vasarnīcu dēvēju šajā vārdā. Tā atrodas aiz Rīgas robežām, maza nomaļa ciematiņa galējā punktā, upīte blakus, un pats galvenais – ne civilizācija, ne cilvēku. Atbraucot pirmais darbs doties pastaigā līdz upītei.

Ej pa pļavu –apkārt skaņas, skaistums, saule trīsuļo. Lirika un romantika reizē. Bet, ja termometrs rāda 28 grādus plusā, diez cik tālu neaiziesi, pastāv arī varbūtība karstuma dūrienu saķert, tāpēc izvēlējos iet gar pašu upi. Krasti kaut gan pastāvi, bet patīkami koku noēnoti. – Jā... Romantiski... Un tagad vēl vīrieti derētu... – ideāla vieta priekš kārtīgas izmīlēšanās, tikai kur es te kādu dabūšu, mobilais te vienkārši nestrādā. Laicīgāk vajadzēja domāt.
Jēziņ, kā doma vēl neizspļauta līdz galam, pēkšņi sajutu, ka spēcīga vīrieša roka apķer manu kaklu un nogrūž zemē. Kamēr es brīnījos un mēģināju saprast notiekošo, mani piespieda pie zemes un aizspieda muti. Manī sāka briest sašutums un bailes.

-Tu no kurienes? – man jautāja nedaudz piesmakusi balss – Nē, nu interesanti, kā, lai es atbildu, ja mana mute aizspiesta? – sašutumā domāju, nepatīk man, ja mani vēl pie zemes spiež tā, ka ar žestiem neko neparādīsi. Atvēru vienu aci. Velti. Uz manis sēdēja kaut kas raibs un baisms – Viss, esmu pārkarsusi saulē. Gļuki sākušies. – nospriedu un aizvēru acis. Plauksta vairs tik ļoti nespieda. Tas nevar ilgt mūžīgi. Atvēru acis – uz manis sēdēja apmēram 28 gadus vecs vīrietis, ģērbies maskēšanās tērpā ar ģīmi, kas izkrāsots pēc visiem bojeviku parametriem. Tātad – vai nu kareivis, diversants, paintbolists vai vēl kādas citas sugas pārstāvis. Šajā pozā nesaprast.

-Es tūlīt noņemšu roku un tu man klusiņām pastāstīsi no kurienes te atradies. Nemēģini kliegt un pretoties – viņš norūca. Kāda velna pēc, lai es spirinos, ja ieraugot viņa būdu pāriet jebkura vēlme spirināties pretī. Tāpat pieveiks. Kas tad mani 60 kg, pret viņa 100 ar asti? Labāk paklusēt un darīt kā saka.
-No savas mājas nāku – nošļupstēju.
-Interesanti, tātad pastaigājies?
-Jjjjāā...
-Tev nepateica, ka nav ko te vazāties. Mācības te notiek.
 

Nu ir jaunumi. Es no pilsētas tik tikko. Vietējā bodē man nebija ko darīt, viss no Rīgas savests, jo te tāpat atskaitot šņabi nav ko pirkt. Pateicos par informāciju. Novēloti. Bet daudz ko izskaidro.
 

Plauksta negaidīti noslīdēja man uz gurna. Viņš laiski mani aplūkoja, roka nekaunīgi palīda zem manas kleitas. Neizturēju un mēģināju viņa roku novākt no sevis. Vai esat kādreiz cīnījušies ar lokomotīvi? Efekts vienlīdzīgs. Viņš nospurdzās un turpināja mani glāstīt. Pieliecās un ar mēli noglāstīja manu kaklu. Pār ķermeni pārskrēja skudru orda un sajutu nodevīgo kņudoņu vēdera lejas daļā. Visticamāk, ka tam pie vainas mana kaislība uz būdām, tas ir uz spēcīgiem, labi noaugušiem vīriešiem. Tā mani, pēc visa spriežot, pat nepamet šādos ekstrēmos apstākļos. Un tagad es izjūtu uzbudinājumu. Velns pa rāvis.

Viņš notupās uz ceļiem, apķēra mani ap vidukli, pierāva sev klāt, ar otru roku no pleciem nostūma kleitas lences, novilka kleitu un sāka glāstīt un skūpstīt manas krūtis, kas automātiski izrādīja savu gatavību. – Nodevīgais ķermeni! Kas man lika pirms brīža par iespējamo seksu sapņot? – ko gribējām, to saņēmām. Izrādās, ka vēlmēm ir tieksme piepildīties. Bet tomēr kaut kā par ātru, par ekstrēmu. Rokas slīdēja lejup, piespieda mani šekumam. Mans skaidrais saprāts secināja – Tu jau esi liela meitene, izlem pati. – Un manī kaut kas aizvērās... Es apķēru viņa galvu, atbrīvojos un sāku izjust baudu. Viņš noguldīja mani uz muguras, novilka visu, kas vēl bija uz manis, atjoza savu armijnieka jostu un ienāca manī. Ko tur runā par brutalitāti un armiju? Melo. Absolūti meli.

Vai arī man eksemplārs, kas noilgojies pēc sievietes maiguma, trāpījies. Man elpa aizcirtās aiz labsajūtas no katras viņa kustības, es iekrampējos viņa plecos, iekodos lūpā. Beidzot pasaule iemirdzējās visās varavīksnes krāsās un es baudīju labsajūtas viļņus, kas pārņēma manu ķermeni. Tajā pat laikā viņš nodrebēja, klusi novaidējās un vēl jo projām spiežot mani sev klāt, nokrita uz sāna, smagi elpojot. Pēc brīža atguvis elpu, viņš man vaicāja – No vasarnīcas saki? Un kur ir tava vasarnīca? – es pamāju ar roku ciemata virzienā. - Mana māja pirmā no šejienes, gaidīšu. – Un lasīt man arī nav ko, būs vismaz vērtīga izklaide un saulē es tāpat apdegu...