Mīlēšanās šad un tad ir saistīta ar izvirtībām.
Bieži kāds grib izbaudīt anomālijas efektu uz savu jūtu pasauli. Mīlēt ļoti resnu, tā ka nesaproti, kur bāz vai ļoti tievu, tā, ka redzi kā tas kustās pa iekšpusi. Mīlēt ļoti lielu, tā, ka jūti kā tas ieplēš tevi vai ļoti mazu. Kuru tu iespied kājstarpē un pati kustini, kā tev tīk. Vienam patīk māte, otram meita, bet ir jau arī smalkākas lietas. Piemēram mīlēties ar kādu, kam ir specifisks lingvistisks defekts – lietot nepārtrauktus denominatīvus tīrā latviešu valodā (tajā kurā rakstītas dainas). Mīļumiņš, gultiņa, deķītis u.t.t.

Un kā ir gultiņā ar tādu mīļumiņu?
Mīļumiņ, tavam mīļumiņam šajā vakariņā gribēsies maziņu pisieniņu. Tikai gultiņā zem deķīša, citādi mīļā kaimiņienīte caur sieniņu var ko nomanīt un mumsītim būs liels kauniņš. Mana pīzdiņa ir tā vien notvīkusi pēc tava pimpīša. Es gribētu just tavu pipelīti dricelējoties par manu petenīti, līdz jaukajam brīsniņam, kad sēkliņa iežļācīsies manā iekšiņā. Ak, mīļais, palaid savu mēlīti gar manām austiņām un pakutini ar to manu pupiņu galiņus, tie vai trīcelējas kā grib sajust tavus glāstiņus.

Ak, mana mīļotā sieviņa, es arī gribu mazu drāzieniņu, lai tu uzsēstos uz mana daiktiņa un palēkātu pa mani. Es gribu just kā tavi pupiņu galiņi pierietējas un paliek sarkaniņi, sajust ar pirkstiņiem tavu petenīti saslapstam un slīdīgu paliekam. Bet, manu saulīt, vai mēs varam to pisieniņu izdarīt istabas vidū, uz sedziņas, ar ieslēgtu gaismiņu, jo mūsu mīļā kaimiņienīte šonakt nav mājiņās, un mēs varam to darīt tā, ka viņa to nenomanīs. Tu varēsi palēkāt pa manu pipelīti un es varēšu tevi papisīt no mugurpusītes un citas poziņas arī varam paprovēt.

Un rītiņā mēs varam doties, kur putniņi čivina, pie dabiņas krūtiņas, atrast kādu ežiņu, ko saulīte silda un kur zālīte mīkstiņa, un skudriņu nav, kur visu to atkārtot. Kā dzejolītī – es noliktu galviņu uz ežiņas un glāstītu tavu pežiņu.
Smukiņi, vai ne?