Neboli acis dzirdot šo atzīšanos. Kāpēc, lai es nelepotos ar to, ka esmu mīļākā? Lai sievas lepojas ar savu statusu, es viņas neapskaužu. Uzskatu, ka īsta sieviete var lepoties ar savu statusu – mīļākā. Pie manis vīrietis nāk kā uz svētkiem, mājās viņš ir paklausīgs ģimenes cilvēks, miskastes iznesējs, pamperu mainītājs, mamuta nesējs, bet pie manis – bruņinieks, brīvo prēriju iekarotājs! Jo es viņu pieņemu tādu, kāds viņš var būt, tādu, kāds viņš vēlas būt. Jā, es viņu nekad neredzēšu istabas čībiņās sūcam alu pie televizora, neredzēšu pārgurušu, nomocījušos un slimu. Un ticiet man, tas ir patiesībā sasodīt lieliski, lai šī vīrieša puse paliek sievām, man tiek tikai tas labākais no viņa.

Brīnos par savām draudzenēm, kas vēlas mīļākos par vīriem pārtaisīt. Nekādi nesaprotu, priekš kā viņām ir nepieciešama šī nogurdinošā dzīves rutīna un daļa. Tas taču ir tik apgrūtinoši, garlaicīgi, līdz ar to, mana mīļākā sieva var čučēt mierīgi, jo viņai vīru atņemt netaisos. Mūs abus vieno tikai gulta un tajā lieliski pavadītie mirkļi. Un šos mirkļus es netaisos pārvērst ieradumā un rutīnā. Netaisos. Tas nav priekš manis. Mani galīgi neinteresē kāds ir mans vīrietis ikdienā – kā viņš ēd, krāc vai audzina bērnus. Lai sieva par šīm norisēm pati priecājās, sev es paturēšu iespēju kārdināt nevis aprūpēt. Man nepieciešama tikai mīlestība, ko varu viņam dot un saņemt no viņā. Jā, saprotu, vienā jaukā dienā šī mīlestība var izčākstēt, bet pievērsiet uzmanību – vienā jaukā dienā... Visam tāpat agri vai vēlu ir jābeidzas un nevajag domāt, ka kaut vai mīlestība ir uz mūžu. Mīlestība uz mūžu – maldi. Paskatieties cik tā ir problemātiska un svārstīga. Tā ir ilūzija, kas mūsos ir mākslīgi ieaudzināt. Un viss. Absolūta ilūzija. Un līdz ar to, es nevēlos dzīvot šajās mākslīgajās iedomās un baudu katru mirkli, kas man ir dots, jo esmu tikai mīļākā. Mīļākā, kas spēj izbaudīt un novērtēt tos mirkļus, kas man ir doti.

Dienā, kad beigsies mūsu mīlestība, es atgūšu savu brīvību, lai dotos pretī nākamajai mīlestībai. Šī diena būs sāpīga, bet reizē arī tik neatvairāmi skaista. Lai glancētie žurnāli un psihologi māca naivās sievietes kā noturēt bēgošo mīlestību, tik pat labi viņi var mācīt kā noturēt plaukstās saules gaismu vai iekonservēt pavasara smaržu. Mīlestība te ir, te nav. Un nav vērts mākslīgi noturēt to, kas spēj augt tikai brīvībā! Es neķeru aizejošos mirkļus, dzīvoju tikai man dotajā mirklī, izbaudot to līdz mielēm. Nekādu plānu uz nākotni, tikai šā brīža baudīšana. Reiz kāda mana draudzene sacīja, ka cienot sievas, bet mīļākās nicinot. Smieklīgi! Cienījamā sieva – mājsaimniece, apteksne, kalpone, kas nodzīta mājas solī, aukle, kas strādā bez brīvdienām, ekonome ar 24 stundu darba dienu un neviens viņai par šo vergošanu nemaksā! Nicinātā mīļākā – tā, kurai ziemas spelgonī meklē maijpuķītes, tā, kuras dēļ riskē ar karjeru, tā , kuras dēļ vīrietis ir gatavs nolasīt jebkuru vēlmi no viņas kaprīzi savilktajām lūpām... Liekulība, kas izpaužas katrā vārdā. Fui! Parādiet man jebkuru matronu, un es pierādīšu, ka viņas labprātāk izvēlētos būt par mīļākajām, nevis mājas verdzenēm!

Vai šīs kārtīgās sievas ir aprakstītas, kaut vai pieminētas literatūras zelta fondā? Nē, tur ir sastopamas spēcīgas mīļākās, kurtizānes, favorītes. Un cik sievu? Tās tiek pieminētas vienīgi tad, ja ir karalienes. Smieklīgi. Un tās pašas tur nokļuvušas ne jau tāpēc, ka bijušas lieliskas sievas... Romānos un filmās šīs lieliskās sievas ir pieminētas labi, ja garāmejot. Bet mīļākās... Mīļākajām pieder pasaule, jo viņas ir brīvas, viņas nav verdzenes! Viņas ir tās, ko apdzied, jo viņas patiesībā groza pasaules ritējumu! Protams, var jau pieminēt, ka mīļākās ir saltas un merkantilas aprēķinātājas, izšķērdīgas un prasīgas, cik vīriešu nav izputējuši, lai apmierinātu savu mīļāko prasības. Jums, sievas, paliek tikai drupačas no mūsu galda. Jums, sievas, paliek tikai melnie darbi. Mums bauda, dāvanas un prieki! Un nebūt mēs nepiespiežam vīriešus šādi rīkoties, tā ir viņu pašu izvēle.

Jā, es esmu mīļākā! Un nebūt nevēlos kļūt par sievu! Šī loma ir paredzēta naivām un tikumīgām aitiņām. Es pat nevēlos domāt par šādu iespēju. Lieliskā sieva – tā ir skaista pasaciņa, ko mums ik dienas mēģina ieborēt dzīves nomocītas sievas. Un vīri, kas vēlas tikai saglabāt savu ikumīgo veidolu. Nē, es labāk palikšu, kas esmu – mīļākā! Mīļākā – kaprīza, lutināta, lolota un aprūpēta. Mīļākā, kuru interesē tikai tas, kā pati jūtas, nekādas žēlsirdīgā samārieša iezīmes. Līdz ar to, es nekādi nevaru alkt būt par sievu. Sievu, kuras galvenā sūtība ir rūpēties par mājas pavardu, citu labsajūtu, mūžīgiem uztraukumiem par rītdienu!

Sieviete nav uzvelkams mehānisms, kas piedzīts ar n-tajām papildfunkcijām, neatstājot vietu savai pašizpausmei un rūpēm par sevi. Nav iespējams vienā cilvēkā apvienot tik daudz sūtību un pilnīgu sevis noliegšanu. Agri vai vēlu, šāda ideālā matrona sadegs. Kļūs par vecu, izplūdušu un krunkainu veču, kura nevienam, ieskaitot savus bērnus nebūs vajadzīga. Nē, es to negribu! Tātad – es palieku pie tā, ka mīlestība ir lemta man – man kā mīļākajai, bet pārējo varat savākt sev, lieliskās matronas! Lai jums tiek tas prieks, nevēlos to jums laupīt!