Lāses grabinās pa palodzi, kā puberitātes vecuma mīļākais gar iecerētās logu. Siltā sega pasargā mani no drēgnajiem caurvējiem, kuri tā vien lūko apgramstīt maigākās ķermeņa daļas. Pat vēja diktētie grabēšanas viļņi un tos pavadošās vēja gaudas gar pakšiem nespēj atsist omulību un miegu. Varu šodien vēl pāris stundas no gultas ārā nelīst. Tad es aizvilkšos uz ķēķi un uztaisīšu sev kafiju, ar kuru nosēdīšos pie televizora, ieslēgšu kaut ko nomierinošu un ne visai garlaicīgu, un ietinies segā baudīšu rītu klubkrēslā.

Svētlaime, un lai visi šāllē dillēs.
Sievas nav mājās, bērni ar sievu, viņi parādīsies tikai vēlā pēcpusdienā, kad mana laulātā viņus piegādās mājās līdz ar sevi. Tad es noklausīšos lekciju par to, kas vēl nav padarīts, tikšu pabarots un nolikts čučēt. Ja pietiks spēka, būs arī sekss. Klusītiņām un zem deķīša.
Manu snaudoņu izmaisa uzstājīga dūkoņa gults galvgalī.

Velns rāvis to vibratoru! Piedodiet, - telefonu. Varētu jau ignorēt, bet audzināšana neļauj. Vismaz jāpaskatās, kas zvana.
Hmm. Jaaa. Jāceļ vien būs. Mana iepriekšmīlētā sieviete zvana tik reti, ka zvans automātiski ir svarīgs, ja ne man, tad viņai, bet viņas labais prāts vēl arvien man ir nozīmīgs. Ko lai dara? Es mīlu visas savas sievietes, pat, ja šķīrāmies ne visai mīļi, vēlāk sliktais aizmirstās un viss it kā atkal ir labi. Tik labi, ka varētu atkal mest kauliņus kopā, ja vien nebūtu citu attiecību. Tāpēc labāk nesatopamies klātienē, lai sevi nekārdinātu.
Standarta seriālās daudzsievības sindroms.

-Sveika

-Sveiks, piedod, ka traucēju, nē, nu ko tu, kā tev iet.

-Klausies, tev mašīna ir?

-Ir! Mans vecais pustanks stāv pagalmā. Braukts nav sen bet arvien labi kopts un paklausīgs.

-Man mašīna noplīsa, vai nevari izlīdzēties?

-Aizdot?

-Nē izvilkt, un piedabūt lai brauc.

-Kur tu iebrauci?

Tā ir mistika. Zinot cik reti viņa nobrauc no ceļa, vieta kuru viņa nosauc ir pilnīgi neiespējama. Ne jau tāpēc, ka būtu tālu vai tāda kuru nevaru savienot ar viņas imidžu. Nē, viņas dabas sarga aktivitātes vienmēr bijušas konvulsīvi neaprēķināmas. Cilvēks, kurš nekad nepamet pilsētu brīžiem atceras savus dabas sarga pienākumus un metas visdziļākos krūmos, bez kādas sajēgas. Parasti gan ne tik dziļos kā šoreiz. Labi, ka zinu to vietu, meklēšana aizņems ne vairāk par stundu, jo orientieris ir - „Pa to ceļu mežā iekšā”. Turklāt viņa ir iekūlusies ar mašīnu, kas nav paredzēta mežam, bet ir spējīga iebraukt tālu.

Neko darīt, ir jālien ārā no gultas un jāķeras pie mana mīļotā dranduļeta iekurbulēšanas. Labi, ka sieva nemīl ar to braukt. Ar mūsu ģimenes žopovozku mežā nav ko meklēt, toties mans vecais vāģis ir tam kā radīts.
Makgaivera kostīms mugurā, cigarete zobos un glābējkomanda vienā personā ir gatava izlidošanai.
Lidoju. Labi, ka tādu trako kā meklējamā, nav daudz, pa ceļu pēdējā laikā braukusi tikai viņa, tāpēc ir redzams kur viņa mainījusi virzienu. Smiltīs, dubļos un zālē bija redzami tikai vienas mašīnas riepu nospiedumi. Interesanti kādu draudziņu vai draudzenītes viņa savaņģojusi vēl šai avantūrai? Labi draugi, pat mašīnu no dubļiem nevar izstumt.

Pēc aptuveni divdesmit minūšu nesteidzīga brauciena pa ceļiem un celiņiem, tie kļuva par taciņām un pēdējās galā spīdēja mašīnas stikli. Kad piebraucu – sapratu, ka ar stumšanu te neko nelīdzēsi un atbraucot viens, es kārtējo reizi esmu aplecinājis savu gara nabadzību. Kompāniju man sastādīja bijusī draudzene - vienpersoniski. Atstutējusies pret mašīnas aizmugurējo bagāžnieku, viņa kautrīgi smaidīja man, trīcošā rokā turot pusizdegušu cigareti.

Par izstumšanu nevarēja būt ne runas, viņa bija pamanījusies neieraudzīt vietu, kur ceļš beidzas. Viņas autiņš tagad sērīgi demonstrēja interesantiem savas pēcpuses intīmākās vietas, proti, rajonu ap degvielas tvertni, kamēr priekšpuse līdz pat durvju sliekšņiem bija iedūrusies dubļu un ūdens maisījumā.
-Viņai taču nekas nebūs noticis?

Viņas pirmais jautājums. Protams, ne labrīt, ne sveiki, ne kā tu mani atradi! Sajūta, ka esi aizskrējis uz mirkli un atgriezies.
Nolēmu netēlot varoni. Vienkārši pieāķēju mašīnu pie savējās un izvilku no bedres. Te nu viņas abas stāvēja. No vienas pilēja dubļi, no otras asariņas. Sievišķīga aizvainojuma asariņas. Man nācās noklausīties stāstu par to, cik visi ir vainīgi.
Kad nu mašīnīte bija izvilkta līdz vietai, kur to var mēģināt ierūcināt un apžāvēta, man pienācās pateicības runa. Tās laikā tika glāstīts mans plecs un cieši skatīts acīs. Ap mums šalca mežs un pavasaris. Nu jā, kā jau teicu, ar bijušajām jāuzmanās. Ja neuzmanīsies, būs kā parasti.
Tā kā šoreiz. Mēs stāvējām pārāk tuvu viens otram. Skatījāmies viens otram acīs un skūpstījāmies. Mani vienmēr pārsteidza viņas kaisle. Pieskaroties viņas ķermenim zuda jebkāda realitātes sajūta. Drēbju daudzumam nebija nekādas nozīmes. Atmiņā atausa viss, kas ar mums bija noticis reiz citā dzīvē.

Tagad mums abiem bija cita dzīve. Bet tas, kas bijis starp mums, bija mūsu jaunības trakākie gadi. Mūsu tuvums šajā brīdī nosvītroja visu vēlāko un mēs atkal bijām divdesmit piecus gadus veci, pilnīgi traki un brīvi.
Mēs trīcējām. Vai arī es trīcēju. Nezinu.
Manas lūpas atrāvās no viņas lūpām un slīdēja lejup gar viņas kaklu. Jutu cik strauji un aprauti viņa elpo, un tad viņa iekoda man ausī, tik maigi un vilinoši. Viņas mēle noslīdēja pār ausi, liekot visam ķermenim sarauties, un tad, ar zobiem satvērusi auss ļipiņu, viņa to viegli pavilka. Dvēselē jutos kā ērzelis, kas saslienās pakaļkājās. Biju gatavs plosīties.
Viņas acis vairs nebija skumīgas, bet šķelmīgas un dzirkstījošas.

Pievilku viņu sev klāt un slidināju roku gar gurnu, pār vēderu līdz pat krūtij. Neaizpogātā jaka viesmīlīgi pavērās manam glāstam. Viņa ar skaļu nopūtu piekļāvās man, viņas roka maigi bet noteikti aizslīdēja man aiz jostas, glāstot manus sānus un muguru.
Manas automašīnas salons bija pietiekami labi kopts un iesilis. Atbalstījusies pret mašīnu viņa klusi čukstēja par to, ka nav tam gatava. Vajagot taču kulturāli, roka tai pat laikā taustījās ap manu rāvējslēdzēju, ik pa brīdim apčamdot manu piebriedušo aprīkojumu. Tā bija tikpat kā tradīcija, apspriesties par gatavību vai negatavību. Es tikpat kaisli pajautāju vai viņu tas tagad mulsina. Izrādās, ka patiesais iemesls bija kontracepcija. Viņa kaisli čukstēja man ausī, ka mums jābūt ļoti piesardzīgiem.

Mēs velšus ievēlāmies salonā. Kopīgiem spēkiem to pārvērst gultas aizstājējā bija mirkļa darbs. Savukārt apģērba novilkšana šaurajā telpā prasīja zināmu laiku un meistarību.
Mēs nekad nemīlējāmies apģērbti – pilnīga ķermeņu saskarsme, saskarsmes gaidas, kaila ķermeņa kustības ir nenovērtējams stimuls.
Mūsu lūpas bija pieplakušas mēles savijušās, bet rokas meklēja vīlītes, rāvējslēdzējus, podziņas un āķīšus. Viņas blūze nokrita, tai sekoja viņas krūšturis. Manas lūpas pieplaka viņas krūtīm. Zināju, ka tas ir viņas vājais punkts. Atskanēja kluss kliedziens, viņas ķermenis izliecās man pretim un krūšu galiņš divkāršojās apmērā. Viņa trīsēja, viss ķermenis pārklājās ar vieglu rasojumu.
-Nāc! Negaidi!

Viņa rāva sev nost bikses un es rāvu savējās. Šajā sacensībā viņa uzvarēja, un pavērsusi pret mani atplestos gurnus, satvēra manu locekli, velkot sev klāt. Viņas allaž koptais ķermenis bija aicinošs. Mani gaidošās lūpas bija piebriedušas un no tām spraucās ārā sārta un mitra miesas strēlīte. Tikko tām pieskāros tās pārsprāga, no pumpura pārvērsdamās norasojušā rozes ziedā.
Es pierāvu viņu sev klāt un viņa ar skaļu elsienu uzsēdās man virsū. Tas bija ne vien ērtākais variants automašīnā, bet deva arī iespēju variēt uz nebēdu.

Mēs rotaļājāmies, pārmaiņus nosakot rimu. Es to veicu, turot viņas krūšu galiņu zobos. Viņa – kā jau valdniece - sēžot tronī - brīžiem piespieda mani pie sēdekļa un uzsāka mežonīgu vai līganu deju ar gurniem.
Vēl nebiju ne īsti iesilis, kad viņas elpa kļuva straujāka un kaisli čukstot: „Tikai neapstājies”, viņa beidza. Tā bija dievišķīga saruna. Viņas orgasms bija lieliski jūtams un satricināja mani līdz vissīkākajām ķermeņa porām. Sajūta bija tāda, ka kāda maiga, bet spēcīga roka mani cenšas ieraut viņā. Es gandrīz beidzu no šīs sajūtas vien, bet tā beidzās un viņa noslīga uz manis, piekļaujoties ar visu ķermeni.
Viņa lūkojās manī ar laimīgu, apjukušu un mulsu skatienu.

-Kas ir? Vai tiešām tu aizmirsi cik ilgi mēs mīlējāmies parasti? Es tevi vēl arvien gribu.
-Bet tā taču?
-Tu gribi tagad kaut kur skriet?
-Tas nav godīgi! Tu taču zini ka gribu tevi!
-Jā!
-Tikai uzmanīgi!
-Un tas viss neapstājoties. Mēs turpinājām, sākumā lēni un atpūšoties, pēcāk arvien mežonīgāk.
Tad mēs gulējām apskāvušies un meklējām ar ko noslaucīties. Mēs bijām viscaur slapji. Es slaucīju viņas muguru un gurnus, viņa – mani. Es skūpstīju viņas ķermeni.
Tad mēs sākām izvirtības – apģērbšanos.

Atšketinājis drēbju kaudzi, es ,glāstot viņas plecus, uzvilku pāri tiem krūšturi un aizāķēju to. Tas bija nedaudz sarežģīti, jo mūsu lūpas tajā brīdī atradās nepārtrauktā saskarsmē. Nākamais drēbes gabals prasīja lielāku rīcības brīvību, un velkot viņai kājās biksītes, manas lūpas ceļoja pa viņas muguru un kājām. Tas bija uzbudinoši un patīkami apģērbt vienam otru. Nemaz nerunājot par kaislīgo skūpstu, ko manu bikšu uzvilkšanas procesā saņēma mans loceklis.

Brīdī, kad bijām apģērbti, bijām gatavi izģērbties.
Cauri mašīnas logiem nekas nebija redzams, ja kāds būtu tikpat traks un pavasarī kultos pa mežu, mašīna bija drošāk izolēta par biezo bembi ar tumšiem stikliem. Rasojums nepiedienīgi atgādināja „Titāniku” un trūka tikai izsmērēta plaukstas nospieduma uz aizmugurējā loga.
Mēs saskatījāmies un ar apmierinātu ķiķināšanu šo kļūdu izlabojām.
Pēc trim stundām es sēdēju pie galda klabinot klaviatūru, un pa palodzi grabinājās lietus, gluži kā slikti automašīnas amortizatori, kad tajā kāds pārītis mīlējas. Drūmi, drēgni, nemīlīgi – tādā laikā pat saimnieks suni ārā nedzen. Es nu katrā gadījumā soli ārā nesperu, ne par kādu naudu.
Vai ne?!