Studentu ballīte ritēja savu gaitu. Telpa, kaut arī liela, bija piepildīta ar troksni, dūmiem, šmaugiem un ne tik šmaugiem ķermeņiem. Telpā esošie kustējās kā vienots organisms , Katru reizi atraujoties kādai pēcpusei no sēdēšanai piemērotas virsmas, uz tās tūlīt novietojās cita. Fetišiski noskaņotie mīlētāji varēja medīt savu iekāres objektu silto un miklo ķermeņu nospiedumus uz visām iespējamām virsmām. Dzimumtieksmes nokaušanas mašīna darbojās pilnā sparā. Ķermeniskās jūtas tika nokautas jau pirmajās piecās minūtēs, līdz ar pirmās alus pudeles iztukšošanu.

Kāda tuvība stāvot ar vienu kāju aizlieta alus peļķē, kamēr čoms pa kresi birdina cigaretes pelnus tavā kabatā. Ne jau tīši, protams. Viņš ir aizņemts apspriežot jaunākos mūzikas ierakstus. Tas savukārt tiek darīts pēc iespējas skaļāk, jo savādāk oponents šajā troksnī sacīto nesadzirdēs. Gaisā virmo vienmērīga tabakas dūmu, alus, sasvīdušu sieviešu ķermeņu smarža. Ik pa brīdim, kāds no šiem ķermeņiem piespiežas un lietišķi, bet varbūt jutekliski pārslīd kādai tava ķermeņa daļai. Tie ir neitrāli pieskārieni. Pat tie trīsoši jutekliski mitrie ir tikai vēlmes izpaudums pēc dziļākiem, stiprākiem un kaislīgākiem glāstiem. Tā ir trīšanās, kamēr tiek atrasts vajadzīgais ķermenis, samērotas kustību amplitūdas, piemeklēta smarža un krāsa. Tikai nesteidzīga un izlaidīga ķermeņu pārbaude – jāpārbauda viens pēc otra, jāvēro reakcija, jāizjūt atsaucība saviem pieskārieniem.

Tajā pat laikā ir tik amizanti lūkoties uz iekarsušajiem pārīšiem, kuri mēģina rast tuvību šajā Bābelē. Ķermenīši spiedās viens pie otra, ačteles šaudījās meklējot kādu stūri vai centās tēlot vienaldzību, kamēr rokas glāsta aizvien kaislīgāk, līdz pārdega. Tikai laimīgie, kas mitinājās tepat blakus, ik pa brīdim pazuda, lai pēc pusstundas ar sapņainām acīm atgrieztos... Amizanti bija vērot meiču mēģinājumus nokadrēt saldāko puisi istabā. Viņš neatsaucās un meičas bija pārāk jaunas, lai saprastu – kāpēc. Vakars bija tik jautrs un ierasts, kā jau vairums ballīšu – ar vieglu skurbumu no alkohola, trokšņa un ķermeņa smaržas, līdz brīdim, kad acis sastapa vēl vienu skatienu. Tas tikai pārslīdēja sejai, sajūta bija pārsteidzoša. Tā mednieks vērtē medījumu, ko baidās aizbiedēt. Tas pārslīdot sejai, iedzēla acīs, pasakot visu un reizē neko.

Potenciālas saimnieces skatiens vai panteras, vai varbūt viltīgas lapsas skatiens. Tas sevī izteica visu: “Jā, es ņemšu šito...”. Atradu skatiena īpašnieci. Viņa bija ieķērusies elkonī manāmi noreibušam jaunietim, uzcītīgi tēlojot pašu uzticamāko draudzeni vai dzīves biedri, vai vienkārši rūpīgu paziņu, kas atnākusi līdz savam kursa biedram. Man šķiet, ka jaunietim bija gluži vienalga, kas atrodas tam blakus – sieviete vai sētas stabs. Galvenais, lai būtu drošs un stabils atbalsts. Toties mana pantera bija devusies medībās. Viņa pieglaudās savam puisim, paskatījās pār plecu man acīs, lēni nolaizīja savas lūpas, kaut ko iečukstot savam turamajam ausī,  viņa atstāja to pārdomās un lēni slīdēja manā virzienā. Acu skats palika vērtējoši piekalts manam ķermenim. Viņas roka noslīdēja gar sānu, atkārtojot katru skaisti veidotā ķermeņa loku.

Tas bija tik izteiksmīgi, ka acu mirklī viss apģērbs, kas bija viņai mugurā izkusa. Tam vairs nebija nekādas nozīmes, manās acīs tas vairāk rādīja kā slēpa, tas izcēla katru ķermeņa niansi. Tērps bija ļoti labi piemeklēts, ar konkrētu mērķi – medības. Kad viņa atspiedās ar dibenu pret galda malu un izlieca savus gurnus, svārki piekļāvās viņas ķermenim tik cieši, ka kļuva redzams viss apslēptais. Ak, tad medībās iznākusi, skaistulīt! Mani tu esi nomedījusi. Kā spēlēsies tālāk? Tevi neesmu šeit manījis, tātad tu neesi šejieniete, bet tā tomēr ir mana istaba, kur notiek šis trādirīdis! Lai ko, bet mīlēties kakofonijas pavadībā man nav iekāres! Interesanti, cik viņa bija gatava neprātībām? Diezin vai viņa domā, ka pavadonis ir tik apskurbis, ka nepamanīs viņas prombūtni, kaut gan var arī nepamanīt, jo tas nekustīgais ķermenis ar tekošo siekalu no mutes kaktiņa, kas atlūzis manā klubkrēslā nav vairs spējīgs uztvert neko no apkārtnē notiekošā. Slīdu viņai garām, lai aizsniegtos pēc aliņa pāri galdam...

Ai, cik neveikli! Es zaudēju līdzsvaru un piespiežu viņu pie galda malas. Šķiet kāds man ir uzgrūdies. Mana roka apvij viņas vidukli un esmu viss piespiedies viņai, viņas kājstarpē. Acis. Tās ieplešas kā izbrīnā, bet to dziļumā jaušams apmierinājums: “Tu esi noķerts!”. Slīdu, viņu velkot sev līdz. Viņa viegli padodas: “Ak, kā jūs mani pārsteidzāt! Cik-jauks-vakars-cik-jums-skaistas-acis-cik-tu-liels!” “Oho, jaunkundz, jūs jau degat!”. Katrs vārds tiek pavadīts ar ciešāku apskāvienu. Cauri viņas drēbēm jūtu viņas ķermeņa smaržu un mitro starpeni. “Te ir tik karsti! Skaista ēka”. O, jā, varu izrādīt! Un mēs dodamies pētīt ēku vai viens otru... Tālāk par tukšo otrā stāva virtuvi arī netiekam, tur ir tik ērta lete gar sienu. Viņas biksītes kā pašas no sevis noslīd uz grīdas, bet ķermenis uz letes. Blūzīte ir no tām, kas pēc pieskāriena pārvēršas par auduma strīpiņu ap vidukli, kam nu pāri slīd manas lūpas. Tikmēr jau viņa ir tikusi galā ar manām biksēm, tās nokrīt uz grīdas. Es ļauju savām lūpām slīdēt uz leju pāri krūšu galiem, zemāk, zemāk... Slaidais ķermenis izliecas kā stīga, kad mana mēle atrod ieeju viņas ķermenī. Viņa tur to, ļaujot manām rokām vaļu.

Tas dod iespēju piemēroties un iegūt viņu, ar vienu ilgu, slaidu kustību aizstājot mēli ar ko stingrāku un garāku. Viņa ir pārkarsusi un beidz tajā pašā brīdī. Acis izbrīnā veras manī. “Mēs taču tikai sākām!” Un mēs sākām, mūsu rīcībā bija vesels stāvs, neviena nav, visi ballējas. Mēs esam pietiekami nekaunīgi, lai to izmantotu. Laika skaitīšana nojūk. Lēnām noklust ballīte, kāds nāk gulēt uz savu stāvu. Trīsošām rokām palīdzam viens otram apģērbties. Kad? Kad un kur mēs to atkārtosim? Kad un kur mums atkal būs lemts satikties? Nezinu. Bet tā bija mūsu nakts.