Viņa īpaši neticēja, ka vientulība, kas viņas sirdī dēstīja absolūto tukšumu, reiz beigsies.
-Kāpēc tu cilā aizgājušo? Kāpēc jāatceras visas pieļautās kļūdas un jāšausta sevi? Vai vajag atkal un atkal atgādināt sev šo sāpīgo smeldzi? Kam vajadzīga šī šaustīšana un pārmetumi sev? – domāja viņa.

Brīdī, kad viņai šķita, ka viss ir jau pagātnē, liktenis negaidīti ar viņu izspēlēja jaunu joku, sniedza sen gaidīto dāvanu. Negaidīti viņā ienāca mīlestība, kas darīja viņu laimīgu, iededzot viņas dvēselē jaunas cerības un ticību. Un tagad viņa cerēja, ka šī negaidītā tikšanās izmainīs viņas dzīvi.
Mīlestība bija dāsna, tā dāvāja ne tikai mīlas baudu, bet arī miesīgu apmierinājumu. Viņas mīļotais bija lielisks, ne tikai pēc izskata, bet arī raksturā. Viņa nespēja noticēt, ka notiekošais nav sapnis. Mīlestības apžilbināta viņa redzēja viņā tikai labo un skaisto, aizmirstot, ka ne tikai no labā sastāv cilvēks, aizmirstot, ka jebkam ir sava ēnas puse. Vienmēr un visur viņa atrada attaisnojumu viņa rīcībai, uzskatot, ka rīkojas pareizi un viņš to ir pelnījis kaut vai tikai par to, ka viņš viņai ir. Viņa rūpīgi izvairījās no jebkādiem konfliktiem. Viņa vēlējās tikai iztapt jebkurai viņa vēlmei.

Vakardienas saruna lika apjukt, uztraukties. Radīja viņā neizpratni. Viņu attiecībās bija parādījusies apslēpta, bet jūtama neuzticības vēsma. Bet šodien viņai bija labi. Viņa priecājās par notikušo izlīgumu. Baidoties viņu atkal aizkaitināt, maigi šķetinot viņa biezos, skaistos matus ar saviem slaidajiem pirkstiem, viņa vaicāja –
-Tu mani mīli? Es mīlu tevi! Ļoti, ļoti mīlu. Un tu esi labākais, kas man ir!

Viņa ar uzticīgām foksterjera acīm palūkojās uz viņu, laimē smaidot.
-Es nemīlu tevi. Es dzīvoju ar tevi, jo man tā ir ērti. Vēl lieliskāk būtu, ja tu mani nesmacētu ar saviem mūžīgajiem jautājumiem par mistisko mīlestību! – Viņš pie sevis domāja –

-Tu mani esi iegrožojusi. Es pieciešu tevi, aplaimoju tavas kaprīzes un vēlmes. Kā man ir apnicis tas viss. Ja man parādīsies kaut mazākā iespēja aizmukt no tevis labi tālu, es aiziešu. Aizmukšu. Pat neatskatīšos.
-Kāpēc tu klusē? Par ko tu domā? – vaicāja viņa.
 

-Man šķiet, ka patiesība par mūsu attiecībām tev īpaši nepatiks – viņš pie sevis nodomāja, tajā pat laikā viņai atbildēja – Es tevi dievinu, dārgā!