Pavasaris. Jautri pakšķošās piles no māju jumtiem ieskandina pavasara dvēseli. Spilgta saule apžilbina. Viņa saviebās. Mēģināja graciozi kā pantera pārlekt pāri pavasara radītajai peļķei, bet lēcienā kāja samežģījās un viņa piezemējās ar vienu kāju peļķē. Spēki bija pārvērtēti. Šļakatas jautri nomargoja. Šajā jaukajā pavasara dienā it nekas nespēja izbojāt viņas omu. Viņa jautri iesmējās. Bet pēkšņi nokautrējusies apklusa. Jo juta uz sevi vērsto jaunā vīrieša asi vērīgo skatu. Simpātisks, sportisks un garš viņš ar smaidu sejā vēroja viņu. – Es jums palīdzēšu no tās peļķes tikt ārā. – Paldies, nevajag, gan jau es pati – viņa laipni atteica. Noejot brīdi viņa atskatījās. Viņš vēl jo projām bija turpat un smaidīdams vēroja viņu.

Tagad viņa bieži sastapa viņu. Un reiz viņš pienāca pie viņas, izstieptā rokā turot rozi, ko sniedza klusējot viņai. Ieelpojot rozes reibinošo smaržu, viņa ielūkojās viņa acīs, lai saprastu, ka kaut kāda neredzama saite ir viņus satuvinājusi. Šis atklājums lika apjukt. Viņa taču bija vecāka, bet viņš tāds jauns un pievilcīgs...
No šīs dienas viņa juta, kā slīkst savu jūtu jūrā, tās bija pilnībā viņu pakļāvušas. Bet viņa baidījās tapt izsmieta. Vai tiešām tik akli vajadzētu uzticēties savām jūtām? Varbūt liktenis vienkārši par viņu pasmejas? Varbūt vajag visu laicīgi beigt pirms aiziet par tālu? Vai tas ir normāli, ka viņa iemīlas tādā jaunulī? Šī mīlestība paies viņai garām, tikai brīdi uzkavēsies viņas sirdī, lai viegli to atstātu un izgaistu bez pēdām, atstājot dvēselē tikai svelošu vilšanos. Varbūt atmest visas šaubas? Ieiet reālajā dzīvē ar kaisli un mīlestību? Nekas jau neienāk mūsu dzīvē bez mērķa. Viss ir likumsakarīgi. Un arī aizejot atstāj sirdī neizdzēšamas laimes sajūtu...

Šauboties viņa stāvēja uz pārmaiņu sliekšņa, neriskējot tam pārkāpt. Vai tiešām aiz tā gaidīja jauna laime?
Bet pēkšņi viņa uzdrīkstējās. Viņa atvēra šīs kārdinošās durvis, lai mestos nezināmajā, kur gaidīja jauna vīrieša mīlestība. Durvīs, kurās viņu ieveda saulainais pavasaris.

Vasara bija karsta un reibinoša. Prieka un laimes sajūta neatstāja viņu ne uz mirkli. Viņa mīl un ir mīlēta. Dažreiz viņai šķita, ka tā nevar būt patiesība. Tas ir tikai sapnis. Reālā dzīve tāda nemēdz būt. Viņa juta kā klusiem un nedzirdamiem soļiem tuvojas bailes, bailes par to, ka reiz šis sapnis beigsies. Jebkam šajā dzīvē agri vai vēlu pienāk gals.

Bet maigums un nebeidzamā kaisle pret mīļoto atgrūda šīs uzmācīgās domas. Viņas dvēselē plauka brīnumains zieds. Tas pareģoja tikšanās prieku, atzinās mīlestībā svelmainajās naktīs... Viņa pat nenojauta, ka viņai piemīt tāds talants dāvāt mīlestību un laimi.
Mīlestības naktis varēja ilgt bezgalīgi. Pamazām viņa grima arvien dziļāk bezgalīgo jūtu jūrā, ko plosīja kaislību vēji, maigā bezgalīgo mīlestības viļņu šūpā, nemateriālajā pasaulē. Vēlmes aizslēdza saprata balsi. Kaut kur dziļi bezapziņā klusi čukstēja realitāte, piepildot viņu ar kaislīgu vēlmi un prieku vienlaicīgi. Šīs izjūtas prāts nespēja valdīt. Tas, kas agrāk šķita nereāls, iluzors un izgaistošs, kļuva par viņas realitāti. Viņa nezināja, ka dzīve var būt tik skaista.
Neko nesaki, neko nesoli! – viņa ar roku aizspieda viņa lūpas. Viņa skats aicināja, pievilka un nelaida vaļā. Un atkal šī nevaldāmā kaisles spēka sajūta, saplūšana, neticama un nebeidzama atdošanās kaisle. Ārā svelmaina vasara...

Nemanāmi piezagās rudens. Netīkams un pelēks. Vējš rauj no kokiem pēdējās lapas un rotaļādamies dzenā tās pa parka alejām. Zils vakars. Viņa neiet prom no loga, tās pleci ir ietīti siltā šallē. Viņš sācis bieži aizkavēties. – Gluži kā pērnās lapas, tās neko nenozīmē – viņa sevī pēkšņi nodomāja.
-Nekas traks nav noticis, - viņa domā, jo biežāk palikdama viena. – Viņam taču ir jābūt savai privātajai dzīvei. Vajag nomierināties un būt gudrai. – Bet domas nerimās un nelika viņu mierā – Kas mēs esam viens otram? Kas es esmu viņam? Kā es dzīvošu bez viņa?
Viņš ieskrien istabā. Viņa rokās ir rožu klēpis. – Piedod! Es aizkavējos. – viņa acīs vēl jo projām redzama mīlestības uguntiņa. Viņš vēl jo projām ir kaislīgs gultā... Bet viņa jūt, kā mainās attiecības. Kā lai izvairās no šīm mokošajām domām, kas pamazām saēd viņu no iekšienes?
Kas gaidāms uz priekšu? Strīdi? Pārmetumi? Apvainojumi? Pēc tam krāpšana? Viņa saprot, ka viss, ko viņa dara, lai sarautu šo nolādēto burvju apli ir bezjēdzīgi. Viņa jau ir tajā iekšā: greizsirdība, pazemojums, vilšanās...

Viņai sākās nemiera dienas. Drūmas domas, kas urdīja un nedeva mieru, draudot ar attiecību sabrukumu – Ja jau manai laimei ir pienākušas beigas – viņa lemj, - ja jau nav iespējams saglabāt mīlestību, cieņu, es darīšu visu, kas no manis ir atkarīgs un pirmā pametīšu viņu. Bet pagaidām nopirkšu kādu filmu, lai izkrāsotu savu vientulību.

Viņa acīs ir neizpratne – Kas lēcies? Viss taču bija lieliski. Aizmirstam visu. Es kļūdījos.
-Piedod, bet tu neesi vairs mans. Sveiki. Un tas ir viss. Priekšā auksta ziema. Gari vakari, bezmiega naktis. – vientulībā viņa klausīsies vētras šalkā, izjutīs sevī tās brāzmas. Nemiers un nožēla neatstāj viņu. Viss atgādina par viņu. Kāpēc viņa izšķīrās? Neviens šo atbildi nesniedz. Grūti ir saprast viņas lēmumu. Viss pāries. Laiks ārstē, sāpes, ilgas izzūd. Viņu atkal mīlēs. Viņa mīlēs. Tikai pagaidām vēl nezina, kad tas notiks.

Vienkārši ir jāatceras, ka lai sasniegtu laimi, vajag vismaz paspert soli tās virzienā. Vai ieņemt to uzbrukumā. Cerība uz mīlestību nav bezjēdzīga. Mīliet un esiet laimīgi.