Kāds ārstē ar sāpē, savus neapzināos seksuālos kompleksus un bailes. Jo sekss ir tik briesmīgs, netīrs, neķītrs un nosodāms, ar to nodarbojas tikai izlaidīgie un sliktie, izvirtušie puiši un meitenes, un tādus ir jāsoda.
Citi ir vienkārši noguruši no misionāru pozas un meklē atšķirīgo un savādo, jaunas, asas izjūtas. Citus pievelk potenciālā piederība subkultūrai un vēlme piederēt atšķirīgajam un daudz aprunātajam.

Ir arī vēl cita iespēja – vēlme iegūt mazohistisku kaifu, transu, ko mēdz izjust no sadomazohistiskām darbībām. Šīs izjūtas var iegūt dažādā veidā, šīs izjūtas salīdzina ar noreibuma radītu sajūsmu, kas pazīstama azartiskiem cilvēkiem, gūstot uzvaru, tiem, kas nodarbojas ar ekstremāliem sporta veidiem. Šīs izjūtas nevarētu uzskatīt par svaigām modes tendencēm, jo jau viduslaikos bija mūki, kas ieguva ekstāzi, sitot viens otru ar pātagām. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka šo izjūtu iegūšana ir tikai tehniska lieta un, ka katrs, ja vien pareizi tiks izpērts, iegūs debešķīgu sajūsmu. Atslēga šīm izjūtām ir kaut kur citur, ja vien tāda vispār ir. Šīs tehnikas ir pārāk specifiskas un dažādas.

Šai tieksmei ir arī otra puse – šīs transa izjūtas var radīt atkarību un ar katru reizi būs nepieciešama ar vien lielāka „deva”. Uz šīm izjūtām var „uzsēsties’ tieši tāpat kā kļūt atkarīgam no narkotikām, azartspēlēm vai interneta. Vēlmi pēc jaunas izjūtu porcijas, iesaistītie sauc par Badu – tieši tā – bads ar lielo B.
Ko tik neizdomā
Sadomazohisti ir izdomas bagāta tauta. Esot variants, kad tie viens otru ietinot pārtikas plēvē ( mumifikācija), iesaiņo lateksa kūniņās vai guļammaisos, šausta sevi ar pletnēm (flangelācija), aplejoties ar vasku no karstas sveces, ar knaģiem kniebjot intīmajās vietās, durot ar adatām, slīcinot, žņaudzot....
Patiesībā stāsts par iespējamajām darbībām un risinājumiem varētu sarakstīt biezu grāmatu, bet šis bija maziņš ieskatiņš saldākam miegam.