Elīna stažējas Eiropas Komisijā un dzīvo Briselē. Ap Jāņu laiku izdevies nedēļu izbrīvēt un atbraukt uz Latviju. Kad tiekamies Rīgas lidostā, ir vēl salīdzinoši agrs un nolemjam parunāties nevis lidostas drūzmā, bet vispirms kādā daudz mierīgākā vietā iedzert kafiju un tad kādā Pārdaugavas pļaviņā un, kā mēs savu sarunu nosaucām, – „pačivināt” par Briseli. No manas puses jāsaka atkal tie zināmie vārdi: dzirdēts ir, redzēts nav. Bet Elīnai Brisele tagad ir ikdiena, toties viņai mums tik pierastais ziedošais jasmīnkrūms – ļoti patīkams un īpašs pirmsjāņu prieks.
 

Kas tad būtu Briseles simboli vai vietas, kas vislabāk raksturotu šo Eiroparlamenta citadeli? Elīna teic – vispirms jau galvenais laukums vai bijušais pilsētas Lielais Tirgus laukums: jā, tas patiešām ir kas sevišķi skaists. Pat acis apžilbst, jo ēku fasādes apzeltītas. Pirmo reizi šo krāšņumu ieraugot, par elpa aizraujoties. Laukums bieži ir kā satikšanās vieta, tiek rīkotas mākslas priekšmetu izstādes un pārdošanas, te redzamas arī antikvariātu vērtības: greznība, kur noteicošo vietu ieņem cilvēks un māksla. Vispār Briselē kultūras dzīve ir ļoti, ļoti aktīva un piedāvā iespējas dažādām gaumēm. Popmūzika, teātri, klasiskā mūzika – vismaz ik pēc pāris dienām „acīs pats krītot” kāds pasākums, ko tiešām gribētos apmeklēt. Vēl raksturīgi, ka savu vārdu plašajā kultūras piedāvājumā spilgti piesaka amatierkolektīvi – kaut vai mazie teātrīši.
Toties otra Briselei visraksturīgākā iezīme, pēc Elīnas domām, noteikti ir tā sauktais eirokrātu rajons: 40 grandiozas augstceltnes, kur tad arī strādā visi ES noteikumu, lēmumu, regulu, ieteikumu u.t.t. veidotāji.

Jautāju – tad jau uzvalks un kaklasaite ik dienas šajā rajonā kungiem ir tikpat obligāti kā, teiksim, zobu tīrīšana no rītiem? Elīna atsmej – nē, tik traki neesot, dažā labā iestādē ģērbšanās stils esot visai brīvs. Tad man atkal nākošais jautājums – kā tad eirokrāti atpūšas? Ak, atpūtai visiecienītākais esot Luksemburgas dārzs. Pēc darba tur esot pilns, pilns un troksni varētu raksturot kā tādu zummēšanu. Tā esot eirokrātu sanākšanas vieta pēc veiksmīgas darba dienas, kad var atļauties arī glāzi alus.

Elīnai, kas agrāk alu nu nebūt nav cienījusi, bijis pārsteigums, ka Briselē nobaudāmas ap 200 alus šķirnes un bez alus Briseli grūti pat iedomāties. Vai neskan interesanti – šampanieša alus? ķiršu alus? Un katru šķirni pasniedz īpašā glāzē un garša arī teicama un nebūt ne pēc pierastā miestiņa. Jā, Briselei raksturīgs alus. Tādas lietas kā tuvākais coffee shop (ar tur pierasto preci) gan labāk pat nejautāt – Brisele nav Amsterdama.

Elīna teic – Brisele ir pilsēta, kur nav jāintegrējas: visas tautības un kultūras gluži vienkārši saplūst kā tādā Bābelē. Ir turku, poļu, afrikāņu, grieķu, portugāļu un vēl citi rajoni, kur cilvēki dzīvo it kā savā vidē un tomēr beigu galā visi kopā. Tiesa, veikali katrā rajonā cenšas izcelties ar ko nacionālu, lai gan – krievu veikalā Elīna ievērojusi Latvijā ražotos biezpiena sieriņus „Kārums”. Nu ko, arī labi. Pašiem latviešu veikalniekiem līdz Briselei laikam vēl jānokļūst. Bet latviešu meiteni Elīnu mājās gaida īsti latviskas zemenes īsti latviskā māla bļodā...