Lai arī apkārt to vien runā, ka visuresošā un nu jau par modes lietu kļuvusī krīze ietekmējusi arī nekustamo īpašumu tirgu un izīrējamo dzīvokļu cenas, man ar nožēlu nācās secināt, ka dzīvokļi joprojām maksā dārgi. Tie, kuri ir pieprasītākie – ar atrašanās vietu pilsētas centrā, vienu vai divām istabām, zemiem komunālajiem maksājumiem un labā stāvoklī.

Tā kā manis iedomātais ideālais un piemērotākais variants atbilda visiem iepriekš minētajiem standartiem, es, dzīvokli meklēdama, nopūlējos ne pa jokam, un ar izbrīnu klausījos līdzcilvēkos, kuri stāstīja, ka mitekli, ko īrēt, atraduši dienas laikā vai arī atsaucoties uz pirmo sludinājumu. Taisnības labad jāsaka, tie atrastie dzīvokļi neatradās centrā. Kādas nu kuram vēlmes, iegribas un prasības.

Izrādās, divistabu dzīvokļi ir visdārgākie, vismaz pēc maniem novērojumiem. Arī vienistabas, protams, bet ar to man būtu par maz. Trīsistabu, četristabu, piecistabu – tie bija daudz lētāki – lai cik paradoksāli tas neizklausītos – jo vairāk istabu, jo lētāks dzīvoklis. Un tā es vēl aizvien ieciklējusies uz savu divistabnieku, skatījos sludinājumu pēc sludinājuma, zvanījos saimniekiem un mākleriem un arī pati dabūju atkauties no tiem, kuri uzstājīgi man piedāvāja vienistabas dzīvokļus, nespēdami saprast, kāpēc man nepieciešamas divas istabas.

Pirmais dzīvoklis, ko apskatīju, sirdī iekrita uzreiz un nemaz negribēja zust prom no atmiņas. Ekskluzīvā mājā ar pasakainu skatu uz Vecrīgu, plašu lodžiju, kuru ieraugot acumirklī sevi iedomājos uz tās vasarā laiski gozējamies saulītē un lasām grāmatu. Diemžēl pats dzīvoklis bija gandrīz vai tikpat plašs, cik pati lodžija un saprātīgi visu apsverot, apzinājos, ka ziemā balkonu neizmantošu. Saimnieka noteiktā īres maksa bija par augstu vairāk nekā mazajam dzīvoklītim. Manis nosauktā īres maksa, ko būtu gatava maksāt, īpašnieku neapmierināja, savukārt mani neuzrunāja viņa noteiktā kompromisa summa – kaut kur starp viņa un manis vēlamo. Smagu sirdi, bet lielām cerībām uz kaut ko tikpat labu, bet lētāku no dzīvoklīša atteicos. Jāsaka, tas sludinājums interneta portālos nīkuļoja vēl diezgan ilgu laiku.

Nākamais dzīvoklis, ko aizgāju apskatīt, bija tikpat labs kā iepriekšējais, ar romantiski iekārtotu guļamistabu, omulīgu dzīvojamo istabu un superīgu virtuvi. Diemžēl arī tikpat dārgs, un lai arī cenas ziņā abi bija vienlīdzīgi, taču otrais daudz plašāks, arī no šī piedāvājuma ar tikpat smagu sirdi bija jāatsakās. Komunālie maksājumi bija neparedzēti lieli un neietilptu mana budžeta robežās. Savādi, taču abiem iepriekšminētajiem dzīvoklīšiem pieķēros no sirds – iztēlodamās sevi rosāmies pa virtuvi, atpūšoties guļamistabā un uzņemot draugus viesistabā.

Vēl viens no dzīvoklīšiem mani uzrunāja tik ļoti (skatoties jau bildes vien, kas pievienotas sludinājuma tekstam), ka es zvanīju dzīvokļa saimniecei vairākas reizes, lai sarunātu tikšanos. Vienu reizi mūsu norunātā tikšanās tika atcelta, jo viņa pēkšņi paziņoja, ka nevar satikties, citu reizi viņa par mūsu norunu apskatīt dzīvokli aizmirsa un uz norunāto vietu neieradās, vēl citu reizi – atgadījās vēl kaut kas neparedzēts, līdz es šai iespējai atmetu ar roku. Dabūju izstaigāt vēl pāris dzīvokļu, kas uz mani iespaidu neatstāja, proti, man bija grūti iztēloties sevi kādā no tiem, pietam arī jūtoties tur labi. Līdz es atmetu visam ar roku – ka nav, ta nav – īrēšu dzīvokli drausmīgā stāvoklī, toties iekārtošu pati pēc savas gaumes. Sazvanījos ar mākleri – dzīvoklīši normālā stāvoklī, protams, roka ir jāpieliek, viss padomju stilā, kaut kur kaut kas vairāk darīts, kaut kur mazāk. Jānāk un jāskatās, izvēle ir plaša, mēneša īres maksa - simboliska – simts latu mēnesī, ja tiek ieguldīti lieli līdzekļi remontā – var nolaist zemāk. Aizgāju paskatīties. No viena uz nākamo dzīvokli ejot arvien vairāk sajutos kā svešā pasaulē iemesta – es negribu te dzīvot, es negribu te dzīvot – bija vienīgā doma, kas kūsāja manī. Saimnieku nosauktā summa man nebūt nešķita simboliska, ņemot vērā to, kādā stāvoklī tie dzīvokļi atradās. Ieguldījumi tur būtu vajadzīgi vairāk nekā milzīgi, lai kādu no tiem dzīvokļiem padarītu kaut mazdrusciņ mājīgu, sakārtotu un dzīvojamu. Par simts latiem es varētu atrast kaut ko daudz, daudz labāku, domāju, turpinādama meklējumus.

Brīdī, kam man jau gandrīz vai bija zudusi cerība atrast kaut ko daudz maz piemērotu un labu, uzdūros sludinājumam, kurā aprakstītais dzīvoklis atbilda manām prasībām – jauka vieta, divas istabas, zemi komunālie maksājumi. Lai arī pamazām sāka pārņemt slinkums iet un apskatīt dzīvokļus, par kuriem jau biju gandrīz vai pilnīgi droša, ka neviens no tiem man nederēs, sadūšojos aiziet. Jā, vieta bija jauka, bet pati māja – kauns visam rajonam un skaistajai ielai, kā izlasīju kaut kur internetā. Ieraugot māju no ārpuses, es vairs īpaši nepievērsu uzmanību tam, cik labi vai slikti tā iekārtota iekšpusē. Un tikai dienu vēlāk, ar vēsu prātu atceroties redzētā dzīvokļa iekārtojumu, es apjautu, ka man tur patīk, un ne jau mājas fasādei un ārējam izskatam ir nozīme, bet gan tam, cik mājīgs ir pats dzīvoklis. Tā es pēc ilgiem, taču tā vērtiem meklējumiem un pūliņiem tiku pie dzīvokļa, ko droši varu saukt par mājām.