Ik pa brīdim kāds pamanās mūs nodēvēt par nacionālistiem. Salīdzinoši ar frančiem mēs esam īsta debesu dāvana un tā vien šķiet, ka katrs no mums pa klusam zem segas vakaros uzdzied “internacionāli” visās zināmās pasaules valodās.
Kārtējo reizi uz dažām dienām liktenis aizveda mani un vēl dažus ceļa biedrus uz Parīzi. Ja pirms gadiem divdesmit turp devos pirmo reizi ar drebošu sirdi un sajūsmas satraukumu, tad ar katru nākamo reizi sajūsma palēnām izbālēja un satraukums izzuda. Pat Eifeļa tornis vairs nešķiet ne tik augsts, ne tik iespaidīgs. Pie visa pierod. Ja nu vien vecā labā Parīzes “Baltā” baznīca vēl arvien nedaudz liek kādam sirds muskulītim iederbēties…
Taču šoreiz stāsts ne par Parīzes apskates objektiem, bet tiem, kas sevi dēvē par “parīziešiem”. Par baltiem, melniem, brūnganiem un dzeltenīgiem cilvēciņiem, kuri uzskata sevi par šīs pilsētas patiesajiem saimniekiem.

Gluži parasts veikaliņš Parīzes priekšpilsētā. Pulkstenis nedaudz pāri desmitiem vakarā un aiz letes laiski slaistās divi melnādaini puiši starp divdesmit un trīsdesmit gadiem. Pircēju nav un jaunie cilvēki garlaikoti vēro, kā mēs, trīs “svešie”, cenšamies izvēlēties labāko no diviem sliktiem sieriem. Beidzot izvēle izdarīta un dodamies pie letes, lai pasniegtu sieru, vēl dažus produktus un “Master” karti, kuras uzlīme vērojama uz veikala durvīm. Viens no puišiem nevērīgi pastumj atpakaļ bankas karti un kaut ko nosaka franču mēlē. Mēģinām vēlreiz, bet rezultāts tas pats, tikai karte tiek atstumta atpakaļ ar lielāku sparu. Apmulsuši cenšamies angļu valodā uzzināt, ko šāds žests nozīmē, taču atbilde atkal skan franču valodā. Visbeidzot atvainojamies un aizrādam, ka neesam vietējie un franciski īpaši labi runāt neprotam. Atbilde bija īsa un konkrēta, tiesa gan šoreiz angļu valodā: “Tad brauciet uz Londonu un pērciet sieru tur! Šeit ir Parīze un jārunā franciski”…

Vilciena stacija Parīzes centrā netālu no Triumfa arkas Elizejas lauku tālākajā galā. Cik vien draudzīgi spēdami smaidām un taujājam pēc divām biļetēm līdz izstādes centram. Ne biļešu, ne atbildes. Sākam smaidīt vēl draudzīgāk un mēģinām vēlreiz. Šoreiz reakcija tomēr ir un pat angļu valodā – lai nosaucot galamērķi “normālā franču izrunā”. Atkārtojam kā nu mācēdami stacijas nosaukumu vēlreiz. Pie biļetēm netiekam, bet kasieris, baltais vīrietis ap gadiem piecdesmit, liek mums atkārtot stacijas nosaukumu vēl un vēl, jo mūsu akcents esot šausmīgs. Tikai pēc desmit vai vairāk reizēm, vīrs nievājoši atmeta ar roku, pasvieda biļetes un paziņoja, ka pirms kaut ko jautāt, vajagot vismaz apgūt daudz maz pareizu Parīzes dialekta izrunu! Sadistiskā priekā nevaru vien sagaidīt, kad šis iedomīgais tipiņš atbrauks uz Latviju un mēģinās nopirkt “šursliežu delzceļa biļeti līdz Vecskabaržiem”…

Metro stacija pie Parīzes izstāžu centra. Skaidrā franču valodā visas sienas aprakstītas ar zonu, dienu, nedēļu un sazin vēl kādu biļešu cenām. Pie kases lodziņa simpātiska dāma vidējos gados. Jautājam divas “dienas” biļetes, kam pēc uzrakstiem uz sienas vajadzētu maksāt sešus eiro. Dāma mums paprasa tikai divus ar pus eiro. Kam negadās kļūdīties, tāpēc vēlreiz atgādinam, ka mums nepieciešamas divas biļetes, kas derīgas visām metro līnijām 24 stundas. Jums vajadzētu dzirdēt kādās toņkārtās tik simpātiskā sieviete neapbēra mūs ar dažnedažādiem franču vārdiem, slimīgā naidā šķielēdama caur briļļu stikliem. Pat kolēģis no Kanādas, kurš vairāk vai mazāk pārzin franču valodu, spēja vien paskaidrot, ka sieviete dusmojas par mūsu valodas nezināšanu, jo visapkārt taču viss esot uzrakstīts…

Ja kādam Latvijas un Rīgas viesim vai pamatiedzīvotājam šķiet, ka esam nacionāli noskaņota tautiņa, kas stāv un krīt par savu valodu, tad pēc šīm dažām epizodēm Parīzē gribas domāt, ka mēs pat vēl neesam apzinājušies to, ka mums vispār ir sava valoda!

Gatis Gateris