Pamanot, ka pirkuma kopējā vērtība ir, piemēram, 4,65 lati vai 4,05 lati, pircējs, visbiežāk gan sieviete – pircēja kasierei atvainojas un aizsteidzas, labākajā gadījumā līdz saldējuma kastei, netālu no kases, sliktākajā – līdz veikala tālākajam galam pēc desmit vai piecpadsmit biezpiena sieriņiem, lai būtu droša, ka šoreiz par pirkumu būs jāmaksā apaļa summa – pieci lati, par ko pienāksies arī uzlīmīte, ko, mājās pārnākot, kārtīgi ielīmēt rūpīgi glabātajā bukletiņā. Pieci, desmit, piecpadsmit, divdesmit lati, samaksāti par pirkumiem lielveikalos, ir daudzu pircēju obligāta lieta, kopš par apaļām summām piešķir arī uzlīmes, kuras sakrājot var apmainīt pret materiālu vērtību – nažiem, glāzēm, trauku komplektiem, cepamtraukiem, un tā tālāk. Arī veikalu kasieres, iecietīgas un laipnas pret šo pircēju vājību vai arī priekšniecības dotajā uzdevumā, laipni piedāvā kaut ko piepirkt klāt pat tādos gadījumos, ja līdz apaļai summai pietrūkst piecdesmit un vairāk santīmu.

Sarunas par uzlīmēm, to krāšanu un mainīšanos noteikti izskanējušas kaut reizi vai vairākas ikkatrā no draugu, radu, paziņu, kolēģu saietiem un tikšanās reizēm. Dialogs ir aptuveni šāds:

Vai tu jau sakrāji pietiekošu skaitu „Maximas” uzlīmju, lai apmainītu tās pret nažiem?
Nē, es krāju „Rimi” uzlīmes, lai dabūtu traukus.
Oho, varbūt varam samainīties? Es tev iedošu savas „Rimi” uzlīmes, bet tu man „Maximas”?
Tajā brīdī sarunā iesaistās kāds trešais:
Es jau sakrāju pietiekami daudz uzlīmju un apmainīju tās pret mani interesējošām precēm. Man ir daudz pāri palikušu gan „Rimi”, gan „Maximas” uzlīmju, ko es varu jums atdot.

Citi savukārt uzlīmes izmanto, lai kaut ko nopelnītu, īpaši pirms akciju beigām, kad kasieres veikalos uzlīmes vairs nedod, un pašam jādomā, kur lai dabū trūkstošās, jo tik ļoti kārojas savā īpašumā iegūt to labo nazi, galda piederumu komplektu vai glāzes. Sludinājumu portāli īpaši šajā laikā mudž no piedāvājumiem mainīties ar uzlīmēm, uzdarbojas arī tādi, kuriem neko nevajag, taču kas cītīgi krāj katru iegūto uzlīmīti, lai pēc tam to samainītu pret kādu saldumu vai naudu. Lai gan zinu arī tādus cilvēkus, kas uzlīmes gan paņem, taču, ko ar tām darīt un ko par tām var dabūt, viņi nemaz nezina un arī nepainteresējas. Viņu maki ir pilni ar visdažādākajām uzlīmēm, no pašreizējām akcijām un tādām, kas jau sen beigušās.
Reizēm es aizdomājos, kā būs pēc gadiem, kad tik daudzās mājsaimniecībās būs vieni un tie paši naži, glāzes, šķīvji, dakšiņas un karotes – gluži kā padomju laikos, kad visiem viss bija vienāds. Tā arī kādreiz nākotnē varēs iet ciemos un pamanot kaut ko no iepriekšminētajām lietām nodomāt: „Jā, man arī tāda glāze/nazis/ trauki ir mājās, atceros, „Rimi”/ „Maximas” akcijā dabūju!”.

Lai gan, protams, šīm akcijām ir milzīgs spēks – pat ja tev tuvāka ir „Maxima”, bet „Rimi” tu vari dabūt kādu lietu, ko vairāk gribētos, vai kas mājsaimniecībā tiešām ir nepieciešama, izvēlies mērot garāku ceļu, lai vien ātrāk sakrātu vajadzīgo uzlīmju skaitu. Nu jau arī kioski – „Narvessen” un „Plus Punkts” seko šim piemēram, piedāvājot savas akcijas preces, - ja tā turpināsies, varētu cerēt, ka nākotnē par ikvienu iepirkšanos vai izmantotu pakalpojumu tiks solītas balvas un pārsteigumi.

Lai arī kopumā tas ir forši – iepirkties un kaut ko par to dabūt „dāvanā” (īpaši, kad par akcijas precēm vēl nebija jāpiemaksā). Kaut arī apzinies, ka pats esi to akcijas preci nopelnījis, atstādams kaudzi naudas konkrētajā veikalā, kad varēji izvēlēties kādu citu tirdzniecības vietu vai iepirkties mazāk. Taču to varētu uzskatīt kā sava veida patīkamu pateicību par izrādīto lojalitāti konkrētajai tirdzniecības vietai.