Ideju rakstam pasvieda divu nedēļu atvaļinājumā uz Latviju no Anglijas atbraukusī draudzene. Stāstot par ikdienu, strādājot Londonā, un saviem iespaidiem, viņa kaismīgi ieminējās par novērotajām atšķirībām starp ārzemju un pašmāju latviešiem. Runa nebija tik daudz par tiem latviešiem, kuri ārzemēs dzīvo jau paaudzēs – pēc kara, bet mūsu pašu tautiešiem, kas padevušies krīzei, aizbrauc projām. „Tie cilvēki, kas ir ārzemēs, daudz aktīvāk piekopj savu tautiskumu, daudz vairāk dzied, dejo, ievēro latviskās tradīcijas, nekā tie, kas dzīvo savā dzimtenē un uzturas daudz pielāgotākā un labvēlīgākā vidē, lai dzīvotu īsteni latviskā garā,” viņa ar nožēlu šausminājās par to, cik ļoti mēs nekopjam un neuzturam to latvisko mūsos. Gandrīz vai it kā uz ārzemēm būtu aizbraukuši visīstākie Latvijas patrioti, kas pat tālu prom no dzimtās zemes uztur garīgo saikni ar tēvzemi, savukārt, mēs te, mājās palikušie nemaz nenovērtējam to, kas mums ir.

Es gan negribētu viņas uzskatiem piekrist. Man šķiet, mūsu valstī palikuši īstākie patrioti, jo kas gan vēl var tik ļoti spēcīgi turēt pie Latvijas, neļaut nomest visu malā un aizbraukt. Protams, visur ir izņēmumi, gan jau, ka ir arī tādi aizbraukušie, kas patiešām nav redzējuši citu izeju, un kas jau šeit bijuši tradīciju kopēji, dziesmu svētku dalībnieki, folkloras kopu dziedātāji, tautas deju dejotāji, ko tagad veiksmīgi izkopj ārzemēs. Taču arī te ir cilvēki, kas to visu dara, varbūt visur valdošā ekonomiskā krīze arī ir likusi nedaudz pieklust, ierauties sevī, apaugt ar aizsargčaulu un gaidīt vieglākas dienas.

Pēc maniem novērojumiem, tie, kas tradīciju izkopšanā un latviskā gara uzturēšanā aktīvi bijuši Latvijā, tādi ir arī ārzemēs. Iesaistīšanās kādā no ārzemju latviešu koriem vai deju kolektīviem ir bez maz vai pirmais obligātais pienākums, kas jāpaveic pēc tam, kad esi ieradies jaunajā valstī, atradis darbu un iekārtojies.
Savukārt daudz ir tādu, kas te dzīvodami, par to visu lielā mērā nav likušies ne zinis, savukārt svešās zemēs dzīvojot pēkšņi apjauš, cik svarīgs un nozīmīgs tas viss viņiem ir. Varbūt tā jābūt, ka prom esot sajūti to īpašo, neredzamo saikni, kas vieno ar Latviju, un tāpēc tik ļoti gribas piedalīties latviskā gara uzturēšanā svešumā. Taču vairumā gadījumu šie cilvēki pēkšņi sāk tēlot lielos nabadziņus, kas apstākļu un grūtās dzīves izraidīti no dzimtenes un spiesti tagad uzturēt latvisko sevī un tautiešos, jo nespēj bez tā dzīvot. Pēkšņi rodas patrioti, kas raud un žēlojas par valsti, kura nav viņus novērtējusi, nav devusi iespēju uzturēt un kuplināt šo patriotismu dzimtenē. Lieki teikt, daļa no šiem cilvēkiem dzimtenē nekad par tādiem arī nekļūtu, un viņiem nebūtu svarīgas ne tradīcijas, ne latviskums.

Tāpat pietiek to cilvēku, kas aizbraukuši un visam latviskajam atmetuši ar roku, amerikanizējušies vai ieguvuši kādu citu tautību, iespējams, pat kaunēdamies runāt latviski, nekad mūžā negribēdami vairs atgriezties uz palikšanu zemē, kur piedzimuši un uzauguši. Saviem bērniem šie cilvēki nemācīs latviešu valodu, domādami, kam gan tā vajadzīga. Un internetā, pie ziņām rakstot komentārus, viņi vienmēr noliks Latviju un šeit palicējus un izteiks prieku par to, ka aizbraukuši prom. Pareizāk, kā žurkas aizbēguši no slīkstoša kuģa.

Atšķirībā no tiem, kas aizbraukuši prom kara laikā ar rūgtumu un dziļām sāpēm sirdī, ka jāpamet Latvija, un, kas svešumā būdami centušies saglabāt savas saknes, uzturēt dzīvu to latvisko liesmiņu sevī, mūsdienu tautieši vairumā brauc labākas dzīves meklējumos pēc savas izvēles brīvības. Ne vienmēr vēlēšanās tikt pie lielas naudas iet roku rokā ar latviskumu, dzimtenes mīlestību. Jo vienmēr ir kāda izeja, lai paliktu. Vismaz viena, bet ir.