Nedēļas nogalē vienā no lielākajiem Latvijas ziņu portāliem tika publicēta ziņa, ka mūsu valsts iedzīvotāji, neskatoties uz lielo bezdarbu, un smago finansiālo situāciju, kurā pakāpeniski stieg arvien dziļāk, ir izvēlīgi un nevēlas strādāt jebkuru darbu. Rakstā paustā doma bija tāda, ka, lai arī darba piedāvājumu kļūst arvien vairāk, darbam pieteikušos cilvēku skaits un interese par iespējām strādāt sarūk.

Patiesībā par šo jautājumu, kāpēc tas ir tā, un vai tā ir pareizi, esmu sākusi domāt jau pirms kāda laiciņa, sen pirms šī raksta izlasīšanas. Turklāt man gribētos aizstāvēt un izprast šādu cilvēku rīcību, ar piebildi, protams, ka viņi nav jau paaudžu paaudzēs trūcīgi, no nelabvēlīgām un riska ģimenēm, ilgstošie bezdarbnieki, bez izglītības, mērķiem un ambīcijām dzīvē.

Pie tam te pat nav runa par naudu, vismaz manā izpratnē nē, ne jau tas ir būtiskākais faktors, kas attur šos cilvēkus iet strādāt – vairumā gadījumu, bet gan kas cits. Tas ir psiholoģiskais aspekts un vēlme, par spīti visām ekonomiskajām nebūšanām, turpināt iet uz priekšu, nevis kāpties atpakaļ.
Es iedomājos cilvēku, kurš ir tiecies pēc augstākiem sasniegumiem, cītīgi kāpis pa karjeras kāpnēm, iespējams, lai varētu savilkt galus kopā, strādājis divos darbos, pa naktīm mācījies, brīvdienās apmeklējis dažādus kursus un seminārus savas kvalifikācijas celšanai – un savu iecerēto arī sasniedzis. Ātrāk vai vēlāk, bet viņu pamanīja un novērtēja – no pelēkas peles neievērojamais, bet uzcītīgais un mērķtiecīgais darbinieks pārvērtās par balto gulbi. Un ne jau par algas lielumu te jārunā galvenokārt, bet par savu pašrealizāciju un pašapziņu, domājot par to, kas vēlies būt, ko vēlies sasniegt, cik augstu gribi kāpt. Attīstība – tā ir nemitīga tiekšanās augšup, pat aizliedzot sev domu, ka varētu skatīties atpakaļ. Es neapgalvoju, ka strādāt zemāk atalgotu vai mazkvalificētu darbu ir slikti un necienīgi, tieši otrādi – tas pat ir ļoti nepieciešams un ieteicams ceļā uz attīstību. Lai vēlāk var novērtēt, ko pats esi sasniedzis. Tas nav apkaunojums, piemēram, laikā, kad studē un iegūsti tās zināšanas, kas būs nepieciešamas savu sapņu realizēšanai, piestrādāt, piemēram, par apkopēju, jo tu zini, ka tas ir tikai pagaidām. Tu slauki putekļus un berz grīdas, taču apzinies, ka mācības būs beigušās, nepieciešamais diploms tiks iegūts un varēsi meklēt jaunus apvāršņus, ko iekarot. Tu iegūsti jaunas zināšanas, uzkrāj arvien lielāku darba pieredzi un pakāpienu pa pakāpieniem soļo augšup pa karjeras un savas personīgās attīstības trepēm. Tā tam būtu loģiski jābūt.

Taču te – blīkš, blākš! – kā vasarā sniegs mums virsū uzgāzās krīze, kuru it kā neviens nenojauta, par kuru nevienu nebrīdināja, nevienam neko neteica, kaut arī ekonomisti un eksperti nemitīgi runāja par to, ka krīze pienāks, tik lepni un neprātīgi mums dzīvojot un šķiežoties ar naudu. Lavīnveidīgi cilvēki sāka zaudēt darbu, vairs nebija svarīgi, cik labi vai slikti iepriekš esi strādājis, cik ļoti centies, negulējis naktis, gājis uz darbu brīvdienās – kā auksta ūdens šalts darba zaudēšana skāra visus pēc kārtas.

Un kāpēc gan lai šie cilvēki, kas patiešām ir centušies, attīstījušies, tagad ietu strādāt darbu, kas ir par „vieglu” viņu spējām, zināšanām un pieredzei? Jā, var runāt par izdzīvošanu, ka iztikšanai nepieciešams jebkuru darbu strādāt, taču visādi citādi – kāpšanās atpakaļ – zemāka darba darīšana, nekā tu gribētu un varētu, tevi degradē. Un kas notiks, ja zaudēsi arī šo darbu? Lūkosies pēc vēl zemāka un vieglāka un mazāk atalgota?

Reiz ar vienu cilvēku runājām par to, kā un kāpēc rodas bezpajumtnieki, un nonācām pie secinājuma, ka viņi vienkārši netiecās pēc attīstības, pēc vēlmes kāpt augšup, bet tieši otrādi – zaudējot kaut ko, necentās turēties virs ūdens , tas ir, stāvēt uz vietas, bet gan raudzījās atpakaļ. Kad esi pieradis pie mazākām ērtībām, sliktāka darba, mazākas algas, aizmirsti par to, kā ir bijis, kad tas viss ir. Aizmirsti tiktāl ka pašreizējā alga, ērtības, kas agrāk šķita mazas, tagad šķiet lielas, un kad esi zaudējis arī tās, patveries pie vēl zemāka līmeņa, Un tā slāni pa slānim slīdi arvien lejup un lejup un aizmirsti, kā bija, kad dzīvoji daudz labākos apstākļos. Un kad šis brīvais kritiens ir sācies, to vairs nevar apstādināt. Arī ārzemēs tā ir, ja cilvēks zaudē darbu, viņš nekad neies strādāt ko zemāk kvalificētu, lai cik sūri klātos, jo tas automātiski nozīmē, ka tu nekad vairs neiegūsi labāku darbu par pašreizējo, līdz kuram esi nokrities. Pat savu agrāko stāvokli vairs neatkarosi – labāk sēdi mājās un mirsti badā, taču neej strādāt par aukli vai oficianti, ja esi bijis personāla atlases speciālists, piemēram. Tāda sistēma jau pati par sevi neļauj cilvēkam krist atpakaļ, domāju, ka arī Latvijā kaut kam līdzīgam būtu jābūt, lai noturētu cilvēkus virs ūdens. Atšķirība vien - kādi bezdarbnieku pabalsti tiek mums un kādi tiem, kas ārzemēs, taču tas jau ir cits stāsts.