Tautā mēdz uzskatīt, ka cilvēks, kuram dzīvē nav gājis viegli, kurš cīnījies ar dažādām nebūšanām un, galu galā, kurš tik un tā ir palicis stāvam saulītē, ir gudrs, pieredzējis un gribasspēka pilns cilvēks. Tas ir cilvēks, kurš ir iemācījies pārvarēt sarežģītas dzīves situācijas, stāvēt pāri visam negatīvajam, turpinot uzskatīt, ka tam dzīvē ir paveicies! Sākoties krīzei valstī, tā neuzkrītoši mudina šķirot cilvēkus, kuri vēl aizvien turas virs jūras līmeņa un, kuri, diemžēl, ir izmesti no laivas. Vai tas piederas pie mūsu mentalitātes- vaidēt, žēloties un sēdēt istabā, noskaužot citu panākumus? Cilvēka pieticību un „roku nolaišanu” grūtos brīžos viegli novelt uz mentalitātes aspektiem, bet jautājums tik un tā vienmēr paliek aktuāls- ko rīt liksim uz galda?

Katra cilvēka izdzīvošanas taktika krīzes situācijā ir ļoti individuāla, bet tomēr, lielos vilcienos, ir viegli sagrupēt mūsu sabiedrību. Tātad, ir cilvēki, kurus krīze aizvien vēl neskar- naudas pārpārēm vienmēr ir bijusi, ir un visticamāk arī būs. Bagāta ģimene, ietekmīgi draugi, vadoši amati... lai nu kā, krīze priekš šiem cilvēkiem ir ļoti izdevīgs laiks, viss gandrīz par baltu velti! Fantastiski! Tad ir cilvēku grupa, kuriem naudas plūsma ir ļoti stabila, jo viss dzīvē ir sasniegts ar lieliem pūliņiem- laba izglītība, karjera, prātīgi ieguldīta nauda zaļajos gados, šie cilvēki turas virs jūras līmeņa un baidoties izkrist no laivas, tie turpmāk strādā vairāk, dara labāk, tā teikt, arī tiem lieli satraukumi izpaliek.

Tad par cilvēkiem „aiz laivas”- situācijas ir daudz un dažādas, bet viņus vieno kopīga problēma- darbs bija (vairs nav), sāpīgi kredīti, izejas nav, darba nebūs- jābrauc prom! Raksturojums ir ļoti virspusējs, jo kā jau tika minēts, cik cilvēku, tik gadījumu, bet pasivitāte ir kā ar roku sataustāma, cerība un gribasspēks ir kaut kur zudis, cilvēkiem tāda nolemtības sajūta. Bet no otras puses, tīri praktiskā veidā izvērtējot,- krīzes nav! Piemēram, šī gada janvārī kādā firmā tika izsludinātas vairākas vakances- vajadzīgas šuvējas, šoferi un celtnieki, kopā vajadzīgi kādi 8 darbinieki- un ko jūs domājat- neviena nav! Cilvēku atsaucība bija tik minimāla, ka firmas pārstāvim nācās pieņemt visus tos, kas bija pieteikušies, bez atlases, bez izvēles...Vai nu Latvijā šo darba meklētāju ir palikuši mazā skaitā, vai arī cilvēki domā- tagad uz vienu vakanci pretendē ap 500 cilvēkiem, ko tad nu es? Un izrādās, tā uzskata tik daudzi, ka beigās vairs nav neviens, kas aizietu kaut uz interviju.

Kā pēdējie, bet ne mazāk svarīgie, ir jāmin šie fantastiskie cilvēki, kuri ietver visu pamatdomu šī raksta vēstījumā. Varbūt tiem neiet viegli, darba nav, izdevumi nesamazinās, cilvēki tiek iedzīti strupceļā un, kā jau vienu daļu sabiedrības, sāk pārņemt nolemtības sajūta...bet atšķirība ir tāda, ka viņi nežēlojas, nestāv uz vietas un negaida- labi, darba nav, naudas nav- bet tad taču ir jāsāk kaut ko darīt! Tas ir vienkārši fantastiski, kādas idejas var sagaidīt no vidusmēra latvieša, kāda tur vēl mentalitāte? Tā ir personība, kura zaļajos gados varbūt kaut kur dziļi sirdī snauda, taču šajos laikos-atmostas- sāk domāt, sāk strādāt! Es runāju par vietējiem uzņēmējiem, pašnodarbinātajiem un jebkuru cilvēku, kurš liek lietā savu izdomu, savas idejas, lai ar tām sāktu pelnīt naudu, mācās vēl un vēl, lai apjaustu sava darbības lauciņa iespējas, iet un dara, nevienu brīdi nenolaižot rokas! Piemērus nav jāmeklē tālu- kā jums patīk ideja par Rīgas gaisa pārdošanu? Vai nav fantastiski? Cilvēki pirka nevis bezvērtīgo skārdenīti ar „Rīgas gaisu”, viņi pirka ideju!

Interneta portālos ir tūkstošiem meiteņu, kuras ražo dažādas bižutērijas lietiņas- tik gaumīgas, rūpīgi izstrādātas- īsti mākslas darbi! Šādu cilvēku uzņēmību vislabāk var novērtēt tirdziņos, gan lielākos, kas tiek organizēti pie lielveikaliem, uz ielas, gan darbojoties individuāli, kā piemēram, ir kāds kungs gados, kurš katru dienu apstaigā centrāltirgu un autoostu, piedāvājot ar rokām darinātus koka dēlīšus, nažus, karotes- visi šie priekšmeti veidoti ar īpašu izdomu, stilizēti, ar izgrebtiem ornamentiem- un cilvēki pērk! Veikalos tādus neatrast!

Krīze atmodina to cilvēka personību šķautni, kura tika pamesta novārtā zaļajos gados, naudai griežoties. Cilvēku iespējas ir neizsmeļamas, idejām nav robežu, un apbrīnojami, cik daudz cilvēks spēj sasniegt ar uzņēmību vien. Izdzīvos tie, kuri sapratīs- krīze nav labklājības beigas- tas ir tikai citādāks sākums!