Lai arī par visiem vienlīdzīgi pieejamām atpūtas un tūrisma vietām Latvijā varam tikai sapņot, ir pāris tūrisma objektu, kas pielāgotas arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šīs vietas ir putnu vērošanas tornis dabas liegumā „Piejūra” un Līgatnes dabas takas. Tā nu mēs, tūristu grupiņa, tostarp cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, devāmies noskaidrot, vai šīs vietas patiešām ir pieejamas visiem.

Jāsaka, dabas liegumā un konkrēti putnu novērošanas tornī biju pirmo reizi, un, ja neņem vērā pāris nianšu, biju patīkami pārsteigta par to, cik salīdzinoši ar citām vietām lielā mērā ir padomāts par šīs vietas pielāgotību. Uzbraukt tornī iespējams pat cilvēkam ratiņkrēslā. Iespējams, agrāk te bija nodrošinātas arī piktogrammas un zīmes braila rakstā neredzīgiem cilvēkiem, kas varētu būt norautas. Ja neņem vērā to, ka uzbrauktuve atrodas pārlieku tuvu ūdens malai, un arī margu vietām trūkst, kas varētu radīt gadījumus, kad neredzīgs cilvēks bez pavadoņa iekāpj lielajā „ūdens peļķē”, nevis uzkāpj uz uzbrauktuves, situācija ir apmierinoša. Un, ja kāds varbūt smīkņā, kāpēc gan neredzīgam cilvēkam būtu jāapmeklē putnu vērošanas vieta, gribētu iebilst – putnus var ne vien vērot ar acīm, bet arī pēc skaņām. Ornitologi pat apgalvo, ka atšķirt putnu pēc balss un īpatnējās čivināšanas ir daudz vieglāk nekā pēc izskata.

Līgatnes dabas takas pirms nesena laika, pēc pašu invalīdu un viņu draugu iniciatīvas dažās vietās tika pielāgotas arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tomēr visur piekļūt nav iespējams tik un tā. Laikam jau būtu par daudz prasīts to nodrošināt visā lielajā teritorijā, kur nav tik vienkārši nošķūrēt kalnu, izveidot izbraucamu ceļu un tamlīdzīgi. Tomēr tās atsevišķās vietas. kas jau ir pielāgotas, varētu padarīt vēl efektīvākas, lai tie cilvēki, kas šīs vietas apmeklē, beigās neaizbrauktu mājās vīlušies. Brīžiem zeme bija tik neizbraucama, ka ratiņkrēsla riteņi grima iekšā un izbraukt pašu spēkiem nebija iespējams. Trūka arī zīmju neredzīgiem cilvēkiem, marķējumu uz koka trepēm, kur pakāpieni tik ļoti līdzinājās viens otram, ka atšķirt tos nebija iespējams – bija jāsasprindzinās, lai nenokristu, jāpieķeras cieši margām vai arī jākāpj lejup pa trepēm uz dullo, cerībā, ka nenovelsies vai nepaklupsi. Tāpat arī trūka informācijas viegli saprotamā valodā cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lai cik jocīgi arī nebūtu, viena lieta bija kopīga gan putnu vērošanas tornim, gan Līgatnes dabas taku pielāgotajiem apskates objektiem. Un tās bija margas. Abās vietās, un šīs droši vien nav divas vienīgās, margas bija vienādā līmenī – un kā par nelaimi, ratiņkrēslā sēdošajam cilvēkam tieši acu augstumā. Līdz ar to margas aizsedza skatu uz putniem un dzīvniekiem, lai kaut ko saskatītu, bija neērti jāsaliecas. Te varētu kaut ko darīt, lai vismaz nelielu posmu katrā no objektiem nodrošinātu nedaudz zemākā vai augstākā līmenī.
Un tomēr – vienlīdzīgus ieteikumus vides pielāgotībai iedot nevar. Kas vienam der, citam šķiet galīgi garām. Tā, piemēram, margu augstums ratiņkrēslā sēdošam cilvēkam ir tieši acu augstumā, tā aizsegdams skatu, savukārt neredzīgam cilvēkam ir visērtākajā augstumā, lai pie tām varētu pieturēties. Katrs no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pamanīja savus plusus un mīnusus ikvienam no šiem tūrisma objektiem un vairākos gadījumos, šie norādītie pozitīvie vai negatīvie aspekti galīgi nesaskanēja.

Tas droši vien varētu nozīmēt vien to, ka nav viena universāla veida, kā vidi pielāgot visiem, vai arī, ja tāds ir, tas ir rūpīgi jāizplāno, pirms tam noteikti atļaujot šiem cilvēkiem izvērtēt, kas ir labi un kas nav. Lai nav tā, ka labu gribēdami, cilvēki uztaisa vietu, ko pēc tam galīgi nevar izmantot, jo patiesībā tā nav pieejama