Jā, kad gan vēl, ja ne tagad, kad pienenes zied kā trakas un dzeguze kūko bez apstājas, kad lakstīgalas apreibušas ievu viļņos un katrs zemes pleķītis dārzos sauc pēc palīdzīgām rokām, daudzi vēlas skaļi pateikt šos vārdus: uz laukiem! Un ne tikai pateikt, bet vārdus pārvērst arī darbos. Esam vai neesam īsti lauku idilles cienītāji.
Braucot uz saviem laukiem, ausīs skanēja jestrā dziesmiņa no kādas Valmieras teātra izrādes par tēmu – uz laukiem, kur raibā govs jāslauc.

Un, kā no zila gaisa, ceļa malā Smiltenes pusē patiesi stāv raiba govs! Nē, tik pārmērīgi laucinieciska gan neesmu, lai pēkšņi mestos klāt svešai govij un, nedod Dievs, mēģinātu to piepeši arī izslaukt, bet ar gotiņas saimnieci labprāt parunājos gan. Veltas kundze, prātojot par manu jautājumu, kāpēc viņai tieši raibaļiņa, nevis tradicionālā Latvijas brūnā, smej vien: lai krāsaināka pļava un kūtiņā priecīgāk! Un govs vēl nemaz neesot govs, bet tikai telīte. Pirms gadiem pieciem, sešiem izlēmusi no lopiem atteikties un tos pārdevusi, jo mājās palikusi viena saimniekotāja. Bet nu tagad laiki esot tādi, ka savs pieniņš, savu vistu oliņas, savs sivēntiņš noderētu gan. Nācies no jauna pirkt. Pašai jau nebūtu iznācis no pensijas sakrāt, taču palīdzējuši pilsētas bērni. Abas mazmeitas, nu jau padsmitnieces, nevarot vien sagaidīt, kad telīte, vārdā Gauja, nāks slaucama – gribot iemācīties pašas slaukt. Vecāmamma par tādu apņemšanos ir gana priecīga, tik atkal nosmej: vispirms gan jāiemanās govij asti piesiet, lai netrāpa slaucējai pa acīm, un spainīti nosargāt, jo jaunām gotiņām tā vien patīkot ar sparīgu kājas vēzienu visu pienu izgāzt. Reizēm pat pašai slaucējai rokas un kājas aizejot pa gaisu un beņķītis aizlido uz otru kūts pusi.

Jā, Veltas kundze, iespējams, tāda netipiska lauciniece, jo ne par ko nesūdzas. Ar prieku izrāda savu pagalmu, dārzu un ne nieka neskumst, ka vientuļajās mājās pa nedēļu jādzīvo vienai. Darīšanu pietiekot, ka tik visam pietiktu laika. Un teātris esot acu priekšā vai katru dienu – tāds dabas un dzīvnieku teātris, ko nekur citur nevar dabūt redzēt. Saimniece mani vedina vienu ainiņu paskatīties.

Stārķis nolaidies staba galā un, knābi klabinādams, vēsā mierā un ar putna augstprātību noskatās, kā tie suņi pa apakšu trako. Lai rej, lai trako, lai pamēģina tikt klāt! Niecīgās zemes radības... (tas, protams, stārķa vērtējums, ne jau abu kranču).
Atvadoties Veltas kundze vēl noteic, ka lielie pavasara darbi jau apdarīti, kartupeļi sastādīti, runkuļi sasēti. Nu laiks brist dobēs un tikt galā ar nezālēm. Viņasprāt, arī tas esot jautrs darbiņš, jo cik gan kukainīšu, cik slieku (un katru ar saviem stiķiem un niķiem) varot saskatīt. Nekur neesot tik labi kā savās mājās. Laukos. Es jau arī esot priecājusies gan par raibo govi, gan stārķiem un suņiem. Un tas ir prieks par pliku velti.

Tāpēc – uz laukiem!