Šī ir neaktuāla, tomēr skandaloza un pēc būtības skaudra tēma. Visai plaši iztirzāta P.Aggleton grāmatā Men Who Sell Sex: International Perspectives on Male Prostitution and AIDS, kas nebūt nepretendē uz pornogrāfiskās daiļliteratūras statusu, bet gan autentiski zinātnisko literatūras pjedestālu (piebilde – publicētājs ir Routledge, 1999). Tēmas aplūkojums iekļauj dažādus aspektus – iemeslus, viedokļus, iespējamos riskus, un pasaules valstu situācijas aplūkojumu izlases veidā, kur ietverta gan Lielbritānija, Nīderlande, Francija, ASV, gan Meksika, Brazīlija, Filipīnas un vairāki citi ģeogrāfiski svarīgi punkti.

Turpināsim gan autora zinātniskajā garā, gan stereotipiskajā manierē.
Būsim tieši un vadīsimies pēc sausajiem statistikas datiem: pasaulē vairāk kā puse, bet Latvijā aptuveni trīs ceturtās daļas no apzinātajiem HIV inficētajiem ir tieši vīrieši. Kādēļ tā? Jo galvenais infekcijas izplatības faktors ir cilvēka riska uzvedība, kura ir visraksturīgākā tieši vīriešiem. Arī tad, ja runa ir par pērkamām miesiskām baudām un seksuālās uzvedības absolūtu neierobežotību.
Galvenā uzmanība pievērsta divu veidu dzimumu darba* praktizētājiem – travestis, orientēti uz sievietēm, un garçons seksa tirgotājiem, kas sniedz pakalpojumus vienīgi citiem vīriešiem, dažkārt arī pāriem un/vai sievietēm (Francijā), vai žigolo/eskortu un hasleriem, kā tas vairāk zināms Latvijā, un faktiski šis iedalījums sfērā ir būtiskākā struktūras identifikācija.

Savukārt homoseksuālistu (geju) prostitūcijai ir gara priekšvēsture: no grieķu tempļiem homoseksuālā prostitūcija nokļuva arī seno grieķu un pēc tam arī romiešu dzīvē. Ir atrodami dokumentāli materiāli par to, kā ielas zēni uzmācas garāmejošajiem vīriešiem, piedāvājot sevi par nelielu samaksu. Šis prostitūcijas veids izplatījās tik ātri, ka likumdevēji bija spiesti to reglamentēt. Romā vīriešu prostitūcija vērsās plašumā vergu un kareivju vidū. Interesanti, ka daži par saviem pakalpojumiem varēja ne tikai nopelnīt pieklājīgu naudu, lai nopirktu sev brīvību, bet arī iegādāties nekustamos īpašumus Romā.
Vīrieši ar prostitūciju sāk nodarboties lielākoties finansiālu apsvērumu dēļ, un tēmas neaktualitāte ļauj pelnīt vairāk nekā nozarē strādājošām daiļā dzimuma pārstāvēm. Darba raksturs lielākajā daļā gadījumu ir periodisks, kas attiecināms gan uz laiku, gan uz vietu, jo sociālās vides izmaiņas – kopdzīves uzsākšana ar draudzeni, jauna sugar daddy atrašana vai jauna darba vieta – ievieš savas korekcijas, un jūs neatradīsiet (vismaz Anglijā) vīrieti-prostitūtu, kurš gluži kā padomju laika rūpnīcas patriots melnos sviedros ziedo sevi konkrētai idejai un konkrētai vietai-barotājai.
 

Tomēr, runājot par vīriešu prostitūciju, izplatīts ir viedoklis, ka šāds dzīvesveids nav ilgstošs, jo agri iestājas psiholoģiskā impotence un emocionālais tukšums. Un princis baltā zirgā tā arī neatjāj. Un sasisto sili vairs nevar salīmēt. Un neatliek nekas cits, kā grimt purvā arvien dziļāk...

* Grāmatas autors min, ka dzimumu darba iztirzājums radies tieši no feminisma idejām, un arī prostitūcija mēģināta aizstāt ar dzimuma darba pieeju, tādejādi uzsverot šī darba ekonomisko aspektu, nevis proto-psihiatrisko aspektu.