Savulaik dzejniece Ārija Elksne rakstīja: „Nē, mana dzimtenes zeme – no tevis es neņemšu daudz...” Patiesi, no Latvijas mēs nevaram paņemt daudz, vien to, kas katram no mums pienākas. Jā, mums katram pienākas daļa no savas zemes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Svinot valsts atdzimšanu, īpaši par to gribas padomāt.

Man pieder manas zemes vēsture ar visiem līkločiem, krustcelēm, bedrēm un pakalniem. Un neviens to nevar atņemt. Neviens mani nevar piespiest atteikties no mana tēva likteņa, no stiprā Zemgales zemnieka spēka, ko tik ļoti vajadzēja gan Kurzemes mežos, gan Vācijā, gan Vorkutā. Un vairs neviens man nenorādīs, kad man pieminēt savu tēvu un kad nē, kad likt ziedus pie Brīvības pieminekļa un kad nē, kad celt un nest savas valsts karogu un kad nē. Nu vairs nē. Divdesmit gadi ir devuši ja ne vairāk, tad spēju apzināties – savas saknes mēs nenododam. Tās ir mūsos un mūsos paliks.

Man pieder manas zemes skaistums, kā es to gribu un protu saredzēt. Katrā kokā to redzu, katrā mazākā strautā, katrā sīkākā krūmājā. Jo tāds skaistums ir tikai šeit un tikai mūsu acis spēj to saskatīt. Man nav Latvijā lielu un mazu vietu, nav dižu un necilu vietu; katra zemes pēda, katrs jūras vilnis ir īpašs un vien to varu vēlēties, lai kājas saudzīgi zemi min, lai rokas viegli glāsta jūras ūdeni, lai putni nebeidz pārlidot mājās un lai stirnas vienmēr droši var iziet mežmalā. Tavs skaistums, Latvija, ir dāsnums; tā ir Dieva velte, par ko no visas dvēseles mums nāktos Dievam pateikties. Esam taču Dievzemīte – „brīvas tautas auklētāja”...

Jā, man pieder arī bailes, kalpa dvēsele un asaras par bāriņu tautu. Bet vairs negribu stāvēt pie baltas ābeles un liet gaužas asariņas. Jo, ja ne mums, tad mūsu bērniem pienākas brīvība. Un tas ir ļoti daudz. Nevaru aizmirst kādā žetonu vakarā dzirdētos vārdos, ko jaunieši teica saviem vecākiem: „Paldies, ka iedevāt mums spārnus, kaut zinājāt, ka, tos ieguvuši, mēs drīz aizlidosim pavisam.” Protams, bērni aizlido un – lai! Viņi ir cita paaudze un viņiem pieder lidošana, jo tā kā tā spārnu atvēziens jau sākas vien tepat – šajā zemē, šajā tautā. Šeit sākušies, esiet un palieciet brīvi! Šajā vai citas jūras krastā – vienalga, jo Baltijas jūras sāls tā kā tā ir jūsu asinīs.

Sev lūdzu vien tādu nieku: kad pienāks pēdējā stunda, lai man piederētu ja ne tēvu zemes smilšu kalniņš, tad vismaz tās trīs saujas Latvijas zemes. Pārāk daudz latviešu apgūluši svešās zemēs un viņiem nav bijušas pat tās trīs saujas. Varbūt, ka arī es pasaulei un liktenim prasu par daudz, bet tā ir mana cerība, mana ticība. Mūžībā es gribu būt kopā ar savu zemi. Protams, protams, zinu, ka tas būs vien tad, ja Dievs svētīs Latviju... Vārdus, ko latviešu valodā lūdzam, runājam, rakstām.