Ieinteresējoties par jauno projektu (sadarbībā ar Igaunijas valsts mežu apsaimniekošanas centru) – „Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras centrā” - gadījās pabūt kādās īstās lauku mājās Smiltenes novadā. Kāpēc īstās? Manuprāt, tāpēc, ka mežu ielokā; tāpēc, ka apkārt valda klusums un dzirdamas vien putnu dziesmas; tāpēc, ka šo māju dzimtai ir bagāta (diemžēl arī sāpīga) vēsture. Iespējams, ka saimnieki par savām mājām kultūras tūrisma aspektā nudien nav domājuši, bet, man no malas raugoties un ieklausoties stāstos, kaut nedaudz atklājas tās nozīmīgās vērtības, kas ir apzināšanas un paaudžu atmiņas saglabāšanas vērtas. Es nedomāju par tūrismu publiskā aspektā, bet par tūrismu pašiem savās mājās, tuvinieku vidū, gan.
 

Šī mājas ēka ir celta 1934. gadā. Liela māja, pamatīga – ar vairākām istabām, plašu bēniņu stāvu, kas, iespējams, arī kādreiz bijis paredzēts dzīvošanai, un ļoti pamatīgām saimniecības būvēm. Saimniece man parādīja foto no tā laika spāru svētkiem – patiešām pārņem apbrīna, kā šo (mēs šodien teiktu – projektu) izdevies īstenot. Tas taču prasīja milzīgu darbu! Jā, tieši darbs ir pirmā kultūrvēsturiskā vērtība. Saimnieces tēvs strādājis ne tikai dienu – pa nakti mēness gaismā, piemēram, sitis šķūnim jumtu, darījis citus darbus, kam dienā neatlicis vaļas un miegam atvēlējis vien nedaudz stundu. Tā gadu gadā, jo nekas nenācās viegli. Lai tiktu pie turības, vajadzēja strādāt, strādāt, strādāt...

Jā, saimnieki tika pie turības un neviens neparedzēja, ka pēc kara pienāks traģiskā 1949. gada 25. marta diena. Cik nu tas pagasts liels – bija, kas brīdināja, bija, kas „uzrīdīja” un uzrādīja. Šķiru vaļā vecā saimnieka pašrocīgi rakstīto dzīvesstāstu (kad viņš jutis tuvojamies šīszemes gaitu beigas) un lasu, lasu, lasu... To nav iespējams pārstāstīt, var tikai caur rindiņām izjust. Kā ir, kad tev atņem visu, ko gadu laikā esi sarūpējis. Kā ir, kad raud tava sieva un žēlastību lūdzas bērns, astoņgadīga meitenīte. Kā ir, kas pēdējo reizi paskaties uz savām mājām. Ābelēm, bišu stropiem. Par bitēm saimnieks raksta īpaši. Viņš bijis īstens dravinieks, kopis un lolojis savas daudzās bišu saimes. Un starp citām sāpēm par melno dienu viņu dzīvē un liktenī ir veselas lapaspuses par bitēm – kas tās aprūpēs, kas gādās, lai neaiziet postā.

Bitēm saimnieks neatradās, bet medus kannas gan tika iekārotas – vēl saimniekiem klātesot, viens no „uzrādītājiem” vai visu lielo malkas šķūni pārkrāvis, meklējot medu. Un vīnu savāca. Pats saimnieks neko stipru mutē neņēma, bet pašu gatavots vīns mājās – tā bija goda lieta, ja tev ir dārzs un ogu un augļu gana. Tā nu noskatījās, kā lielās vīna pudeles tika tā laika varasvīriem. Pašam atļāva paņemt līdzi divus kukulīšus maizes.
Šīs mājas varētu saukt par ozolu mājām, jo apkārt jau kuro gadu desmitu ozoli zeļ un zaro. Pat vesela ozolu birzs. Varbūt tieši ar to sākas „tūrisms pašu mājās”? Vienu no ozoliem stādījis tagadējās saimnieces vecaistēvs 1873. gadā.

Netālu no tā parasti tiek kurts Jāņuguns savai ģimenei. Bet, izrādās, ne tikai savējiem. Atceros, kā savulaik man stāstīja domes priekšsēdētājs: braucu uz Cēsu pusi, un tur vienās mājās tāda Jāņuguns! Tāda, kā pieklājas latviešu mājās un var dzirdēt ermoņikas un dziesmas. Vareni! Es sajutu Jāņus...
Savukārt šis ozols, kas aug pagalmā, iestādīts piecdesmitajos gados un to sauc par „Atgriešanās ozolu”- iestādīts par godu tam, ka saimnieki pēc Sibīrijas atgriezās savās mājās.

Tam nu jāsargā sava dzimta, kurai ir laimējies – izauguši pieci mazbērni. Nu viņu ziņā mājas, zeme un mežs, nu viņu ziņā dzimtas vēsture un to vērtību godāšana, kas nav mērā naudā. Vien gara bagātībā un apziņā – es esmu šai zemītei piederīgs. Un jāiekopj savas tūrisma takas savās mājās. Un jāatjauno bišu sanēšana...