Atceros, kā dzelzceļa stacijā Romā skatījos uz lielu, nekur iepriekš neredzētu agregātu perona malā un nevarēju neparko saprast, kas gan tā par ierīci un ko ar viņu dara? Izrādās, lai ieraudzītu tādas un līdzīgas ierīces, nav nemaz jābrauc līdz Itālijai, pietiks ar ciemošanos pie kaimiņiem – leišiem.
Šis lielais, savādais, nekur iepriekš neredzētais agregāts, izrādās, ir pacēlājs. Kamēr mēs vien varam sapņot par tādu ierīču atrašanos uz mūsu valsts peroniem, Lietuvā viss jau notiek. Pajautājiet cilvēkam ratiņkrēslā, kad viņš pēdējo reizi ir pārvietojies ar vilcienu Latvijā. Visdrīzāk, jūs uzlūkos izbrīna pilnas acis un jūs saņemsiet atbildi – nekad, tas nemaz nav iespējams! Uzkāpt pa augstajiem pakāpieniem, lai iekļūtu vilcienā, ir grūti pat veselam, sportiskam cilvēkam, kur nu vēl tādam, kurš ir ar kustību traucējumiem. Un tomēr. Arī cilvēki ar īpašām vajadzībām vēlas ceļot, pārvietoties no vienas pilsētas uz otru, izmantojot dzelzceļa pakalpojumus. Tāpat kā tas iespējams citās valstīs. Tostarp mums kaimiņos – Lietuvā.

Izrādās, Lietuvas dzelzceļš cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir nodrošinājis iespēju ceļot, izmantojot vilcienu. Cilvēks ratiņkrēslā ierodas Viļņas stacijā, kur atsevišķa kase paredzēta pasažieriem ar īpašām vajadzībām, īpaši apmācīts cilvēks palīdz viņam ar liftu nokļūt līdz peronam, un, izmantojot pacēlāju, arī vilciena vagonā. Šādi pasažieri var pat piezvanīt uz noteiktu telefona numuru, lai paziņotu par savu vēlēšanos ceļot, jau diennakti iepriekš, tā gūstot pārliecību, ka viņu vajadzības gadījumā sagaidīs cilvēkam ērtā vietā un laikā, pacēlājs jau būs sagatavots lietošanai un pakalpojuma saņēmējs varēs neuztraukties par varbūtību, ka vilciens aizies bez viņa.
 

Mēs vēl esam tikai ceļā uz to. Negribas mest akmeni Latvijas dārziņā, taču mums, lai paietu solīti pretim cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, nodrošinot visiem vienlīdzīgas iespējas pārvietoties, nepieciešams grūdiens no malas. Mēs kaut ko sākam darīt vien tad, kad mums kāds liek to veikt, un citādi nevar. Tas nav attiecināms uz šo jomu vien. Kamēr mūs nebaksta, mēs pie tik daudzām, citur pašsaprotamām lietām, pat nepiedomājam. Tā, piemēram, ANO Konvencija paredz, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām jābūt pieejamam sabiedriskajam transportam - lai ikviens iedzīvotājs spētu iekļūt vilciena vagonā, aizbraukt uz viņam nepieciešamo galamērķi un izkļūt no vilciena laukā. Pašreiz tas nav iespējams, taču šī gada laikā vismaz minimālām prasībām jābūt izpildītām. Izpildot kaut mazumiņu no tā, kas ieviests jau citās valstīs, cilvēki ratiņkrēslos iegūtu daudz lielāku pārvietošanās neatkarību – piemēram, ar zemās grīdas tramvajiem nokļūstot līdz Rīgas stacijai un vēlāk, izmantojot pacēlāju un pielāgotu vidi – vilcienā.

Mums atliek vien pamācīties no brāļiem lietuviešiem un pārņemt viņu labo praksi, tā nodrošinot iespēju ceļot visiem bez izņēmuma.
Tas savukārt dotu vēl vienu lielu ieguvumu – mums līdzās vairāk parādītos cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas pašreiz, nepieejamās vides dēļ spiesti meklēt citas alternatīvas, kā pārvietoties. Cilvēki ratiņkrēslos, ar redzes un dzirdes traucējumiem biežāk izietu sabiedrībā, spētu kļūt neatkarīgāki, tā laužot simtiem cilvēku prātos iesīkstējušu stereotipu un mītu par invalīdiem. Kaut vai dažus no tiem – ka arī viņi ir tādi paši kā mēs, arī viņiem patīk iziet sabiedrībā, pilnvērtīgi atpūsties, ceļot, iepazīt līdz šim neredzētas vietas un apskates objektus, baudīt dabu, mazpilsētu šarmu, lielpilsētas burzmu, arhitektūras šedevrus un citas tūristiem pieejamas priekšrocības un iespējas.