Antuāna de Sent-Ekziperī sarakstītajā un daudzu tik iemīļotajā grāmatā  „Mazais princis” ir  skaists un nu jau varētu apgalvot, ka leģendārs citāts, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Atbildīgi par cilvēkiem, mājdzīvniekiem un arī putniem. Putniem, kurus, barojot, esam pieradinājuši pie ēdiena, kādēļ, ziemai iestājoties, tie vairs neceļas spārnos un nelido projām uz siltajām zemēm. Un kas gan to būtu paredzējis, ka šī ziema būs tik barga?

Jā, pīlādži rudenī dega kā ugunīs, tik dedzinoši sarkani tie bija, koki kā piebērti košām asins lāsītēm, izdaiļoti spilgti sarkanām krellēm, bet vai putnus tas maz interesēja, ja ik dienu tos nāca barot lielāki un mazāki cilvēkbērni. Maizes tiem bija gana, ūdens arī pietika atliku likām, arī pēdējās ziemas – ne no bargākajām, var pārziemot. Sarkanos pīlādžus nomainīja sals, sniegputenis un aukstums – bargāks kā citus gadus un ilgāks. Šoziem tas Latvijā patvēries uz ilgu laiku, brangi atdarot par iepriekšējiem gadiem, kad sniega vietā no debesīm lija lietus, bet ledu uz zemes aizstāja peļķes.

Šogad ziemas ir papilnam un vēl vairāk – ar kaudzi, tik lielu kā pilsētās ielu malās sašķūrētais sniegs. Sniega tik daudz, ka no mācībām, darba un citiem ikdienas pienākumiem brīvajā laikā gribas izbaudīt ziemas priekus, šļūcot lejā no kalna, slidojot vai slēpojot, vai arī tieši otrādi – atpūšoties siltumā un omulībā zem siltas segas ar kūpošas tējas/kafijas krūzi rokās un pat degunu nebāžot laukā no mājas. Un abos variantos pavisam aizmirstot par putniem, kurus iepriekš mēs vai kāds cits tik dedzīgi un ar tik lielu aizrautību baroja. Putnus, kas pieraduši pie ikdienišķās maizītes un nenobijušies no iepriekšējām, salīdzinot ar šo – siltajām ziemām, palikuši tepat un tagad nīkuļo cīnīdamies ar izsalkumā kurkstošajiem puncīšiem un lielo aukstumu. Parasti ornitologi putnus ziemā barot neiesaka, īpaši tajos gadījumos, ja barotājs nav pilnīgi pārliecināts, ka ēdienu ļoti regulāri spēs nodrošināt no pirmās barošanas reizes līdz pat brīdim, kad nokusīs sniegs un putni barību spēs sameklēt sev paši.

Taču šis gads droši vien būs izņēmums – pārāk daudz putnu ir pieraduši pie tā, ka barību tiem cilvēki nodrošinās arī ziemā, tāpēc prom vairs nelido. Diemžēl šī ziema izrādījusies pārāk barga, un kaut ko ēdamu atrast ir īpaši grūti. Izrādās, kā apgalvo ornitologi. putniem par ļaunu nāk pat viena izlaista ēdienreize, jo pieraduši pie iespējām dabūt barību kādā konkrētā vietā, tie, kādu reizi to neatraduši, turpina nākt uz minēto barotavu ar cerību atrast ko ēdamu. Ja cilvēks nav tik rūpīgs un atbildīgs, un ēdienu barotavā neatstāj regulāri, putni vien iztērē laiku un spēkus, mērojot ceļu turp un atpakaļ, ko varētu lietderīgāk izmantot ēdiena meklēšanai un, iespējamais, arī atrašanai citā vietā. Ja pie ēdiena putni netiek un paliek izsalkuši, tiem draud nosalšana. Izrādās, ka, piemēram, gulbji no barošanas kļūst pat ļoti atkarīgi, iespējams, tādēļ ornitologi tos pavasaros un rudeņos aicina nebarot. Pieraduši pie tā, ka cilvēki tiem pametīs kādu maizes kumosu, gulbji var uzkavēties te pat tik ilgi, līdz tiem draud iesalšana ledū. Cik ļoti mēs palīdzētu putniem, ja ikviens no mums, baudot ziemas priekus, neaizmirstu tos pabarot, apvienojot patīkamo ar lietderīgo.

Cik lietderīgs būtu izbraukums pie dabas uz vietu, kur mitinās putni, kam šobrīd nepieciešama mūsu palīdzība – šādi pavadīts laiks sniegtu ne vien prieku par svaiga gaisa un ziemas aktivitāšu baudīšanu, bet arī labi padarīta darba sajūtu, paglābjot neaizsargātās radības no iznīkšanas. Savukārt, ja nav iespējas aizbraukt uz vietu, kur pulcējas putni un tos pabarot, ikviens no mums var izveidot nelielu barotavu kaut vai uz sava istabas loga palodzes, arī tādā veidā sniedzot palīdzību mazajiem dziedātājiem.