Mana sapņu zeme ir Itālija. Valsts, kur tik viegli un nepiespiesti senatnīgais un mūžīgais saplūst un mijiedarbojas ar mūsdienīgo un laicīgo, kur viena otrai līdzās  pastāv mūžīgas un pasaulīgas lietas, kur cilvēki ir tik tuvu pirms gadu simtiem un tūkstošiem veidotām vērtībām. Vieta, kur garāmgājēji uzsmaida, kur skan smiekli, veikaliņos un bodītēs pārdevēji dungo līdzi itāļiem vien zināmiem mūzikas hītiem, ar savu dzīvesprieku un optimismu aplipinot gan vietējos, gan tūristus. Un tam visam pa vidu kā vienai no neatņemamām Itālijas vērtībām un itāļu dzīves sastāvdaļām nozīmīga loma ir picai.

Picai, pārkaisītai ar sieru, picai ar šķiņķi, sēnēm, izrotātai ar olīvām, sīpolu riņķīšiem, papriku, sulīgiem ananāsu gabaliņiem, ko iedomājoties mutē saskrien siekalas, bet nāsis sāk kutināt kārdinošā smarža. Cik pārsteidzoši un vienlaikus vienkārši – pica iederas it visur – romantiskajā Venēcijā, augstās modes metropolē Milānā un mūžīgajā pilsētā Romā. Ir tik daudz iemeslu nobaudīt picu – ieturēt garšīgu maltīti, laiski izbaudīt pēcpusdienu, slinki zvilnot kādā no daudzajām picērijām, vai satikt draugus.

  Ir tik forši, ka pica ir ēdiens ar tik bagātu un senu vēsturi – jau kopš 1738.gada to Itālijā tirgoja uz ielām, bet 1830.gadā atvērta pirmā picērija – restorāns ar galdiņiem, kādu to pazīstam arī šodien, ļaujot picai no seno nabadzīgo itāļu ēdiena pārtapt pieprasītā vērtībā Itālijas tūristu un augsto aprindu cilvēku vidū. Apstāklis, ka pica, ko Itālijā pārsvarā ēda vien nabadzīgie cilvēki, tūristu acīs bija pieprasīta un novērtēta arī sabiedrības augstākajos un bagātajos slāņos – tas vien apliecina, cik atšķirīgi mēs uztveram lietas un vērtības, vai arī reizēm nenovērtējam vai tieši otrādi – par augstu novērtējam to, kas nemaz tik vērtīgs nešķiet. Cik cilvēku, tik gaumju, te būtu vietā šis vispārzināmais teiciens.

Taču vēl foršāk ir tas, ka, spītējot zemēm un jūrām, kas šķir Itāliju no Latvijas, pica ir nonākusi arī līdz mums. Man patīk lietainās dienās aiziet uz picēriju, lai nobaudītu gabaliņu saules un pasapņotu par tveicīgo vasaru, savukārt vasarās izbaudīt ik kumosu un gremdēties fantastiskajās atmiņās par brīnišķo zemi Itāliju. Patiesībā nemaz nevajag iemeslu, lai baudītu picu, tik garšīga tā ir.            

Cilvēkiem vajadzētu biežāk iegriezties picērijās! Esmu pārliecināta, tad tik daudz vietējo iedzīvotāju nenokautos ar negatīvām un nomācošām domām, drūmo sejas izteiksmi nomainītu smaids, acīs daudz biežāk atmirdzētu prieks, bet sirdī iemājotu apmierinātība ar dzīvi, ikdienu, notikumiem sev pakārt. Iespējams, tad arī mums, Latvijas iedzīvotājiem, pieliptu itāļu prasme baudīt dzīvi, līdzīgi kā picu kumosu pa kumosam izgaršot ik dienu, atrast labo, pozitīvo un priecīgo tajā, spēt novērtēt vērtīgo un labo un atļauties biežāk palutināt sevi.            

Šis ir laiks, kad mums būtu vairāk kā iepriekš jāatceras līdzcilvēki un draugi, biežāk jāapjautājas, kā viņiem klājas, par ko viņi domā, uztraucas, pārdzīvo, par ko priecājas un sajūsminās. Kāpēc, lai par satikšanās vietu nekļūtu picērija? Vieta, kur līdzās smaržu un garšu bagātībai tikpat bagātīgi raisās sarunas, satiekas skatieni, piedzimst smiekli. Arī līdzi uz mājām paņemta pica ir lielisks iemesls pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ar ģimeni, pievērsties mājiniekiem un pašiem tuvākajiem cilvēkiem, kam ikdienā nereti, skrienot un darbojoties, neatliek laika.            

Tik raiti un aizraujoši, kā raisās sarunas, divvientulībā vai jautrā draugu lokā tiesājot picu, var aizgūtnēm sarunāties un pļāpāt par pašu picu – tās unikalitāti, garšas niansēm, rašanos un mainīšanos laikā, kļūstot par tādu picu, kādu to pazīstam šodien, kā arī noskaņām, sajūtām, ko tās izbaudīšana rada ikkatrā.           Jau tas vien ir par iemeslu sarunai!