Netālu no galerijas “Centrs” ir ieslēpusies pavisam necila vieta, kuru, kā vēsta nostāsti, sauc par “Lillā” jau 100 gadus. Šeit gan uzreiz jāpiezīmē: vēsturisko faktu patiesībai ir otršķirīga nozīme. Ko gan dod šī patiesība, ja leģendāri notikumi šķiet daudz saistošāki un “Lillā” bufetei atbilstošāki? Tātad, kafejnīca “Lillā”. Viena no Rīgas vietām, kurai ikdienā iets garām reizes desmit, bet nekad ne ieiets iekšā. Nu, labi, sākotnēji atbaida tieši mazā un it kā privātā telpa. Kā tāda guļamistaba, kurā bail iztraucēt ar savu nevēlamo esamību. Saņemoties un ejot iekšā, top skaidrs, kādēļ uz šejieni ir vērts nākt. Alkohols tik bīstami lēts, ka vakars var arī ievilkties krietnā garumā. Piemēram, 50 grami balzāma ar upeņu sulu izmaksās nepilnu latu vai, augstākais, Latu Divdesmit. Šņabītis- arī par nepilnu latu. 

Runājot par pašas telpas nozīmību, šeit savus pēdējos desmit(vismaz) gadus ir pavadījis nupat mūžībā aizgājušais dzejnieks Andris Bergmanis. Diez vai ir kaut viens bāru mīlis/bohēmists, kurš nezinātu Bergmani. Sevi saukdams par “plancku”( cilvēku bez pases un normāla darba), Andris Bergmanis 70.- 80. gados kļuva par slavenāko Rīgas bohēmistu. Viņa dzīves laikā gan tika izdots tikai viens dzejas krājums “Uzdāvini man tīru sniegu”(1970.). “Lillā” kļuva par Bergmaņa otro mājvietu un izdevīgāko slēpni, kur runāties ar jaunības draugiem vai garāmgājējiem. Ironiskā kārtā Bergmani piemeklēja nepārsteidzoša nāve- nosalt sniegā. Ņemot vērā dzejnieka dzīvesveidu, šķiet, atbilstošāku veidu, kā nomirt, nevarētu iedomāties. Neskatoties uz traģiskajiem notikumiem, “Lillā” joprojām īsteni jūtams Bergmaņa gars, kaut vai dīvainajās kundzītēs, kuras pa graķītim ierauj katru vakaru. Runājot par apmeklētājiem, tie gan ir dažādi un bez konkrētas piederības. Biznesa cilvēki, kuriem negribas notriekt piecīti par iedzeramo, vientuļi, neizdevušies dzejnieki, ciniski piecdesmitgadnieki, u.t.t.

Par interjeru gan varētu runāt vai nu visu, vai necik, tomēr, izvēloties vidusceļu, jāatzīmē dīvainās fotogrāfijas gar sienām. Spriežot pēc tām, kafejnīca dibināta 19. gadsimta beigās ar kādas kundzienes Doras un viņas vīra palīdzību. Protams, nekas vairāk arī netiek minēts, no kurienes un kādēļ šī Dora uzpeldējusi. Zināms arī tas, ka omes gaitas laika gaitā pārņēmusi viņas mazmeita, kura tad arī kļūst par saimnieci mūsdienu “Lillā”. Interesants moments- fotogrāfija ar futbola komandu “Lillā”, kas uzvarējusi kaut kādas Kurzemes sacensības. Protams, ar neapbruņotu aci ir samanāms, ka fotogrāfijā redzamie sirmie kungi ir 70gadīgi itāļi, nevis latviešu “bergmaņi”, taču, kā jau minēju sākumā, ne visam ir jāatbilst patiesībai. 

“Lillā” derēs: pasistiem kara veterāniem ar jaunību sirdī; “Lillā” nederēs: nav tāda “nederēs”