Kā nu tas gadās, kā ne, bet tajā pilsētiņā, kurā dzīvoju, gadu no gada lielā egle ir nedaudz šķība. Pie sevis pasmaidu un cenšos atrast tādu skatu punktu, no kura tas šķībums nebūtu tik ļoti redzams.

Negribētos, lai arī 2010. gads mums sanāktu šķībs, tāpēc atmiņā par gada sarunām un intervijām ar sabiedrībā ļoti cienītiem cilvēkiem tāpat meklēju to redzes leņķi, kas varbūt visus šķībumus pavērstu taisni. Runa ir par radošo inteliģenci, pēc kuras reizēm brēcam un prasām, lai nu tagad, kad politiķi vairs neko nevar, mākslinieki atkal glābtu tautu, atkal rādītu ceļu. Tā vēl februārī, kad aiz muguras jau bija 13. janvāra protesta Saeimas apmētāšana un zemnieku nemieri, uzklausīju dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes un režisora Jāņa Streiča pārdomas, pie kurām, Jauno gadu uzsākot, manuprāt, vērts atgriezties. Jautājums par radošo inteliģenci un tās sabiedrisko aktivitāti. Vai, jūsuprāt, šodien, kad atkal dzīvojam ne pašos vieglākajos laikos ar visām politiskajām kolīzijām u.t.t., radošajiem cilvēkiem atkal būtu jāuzmundrina, jāstiprina, jārāda tautai ceļš? Vai atkal neradīsies parāds – neuzrakstītās grāmatas, neuzgleznotās gleznas, nesacerētā mūzika? Vai tiešām radošajai inteliģencei ar pilnu sparu jāmetas sabiedrības glābšanā?

Nav jācīnās par piena kvotām Māra Zālīte: „Tas ir nopietns jautājums, par ko es daudz esmu domājusi. Manuprāt, to darīt nevajadzētu, vismaz masveidā. Radošie cilvēki bieži ātrāk izjūt situāciju, ir impulsīvāki, viņiem ir ko teikt. Bet ir daudz mākslinieku, kuri tiešām ir tikai mākslinieki, kuru pienākums un mērķis ir radīt mākslu, radīt literatūru. Sauciens pēc inteliģences palīdzības ik pa laikam – redziet, mēs, tauta, neko nevaram; nāciet rakstnieki, nāciet dzejnieki, nāciet komponisti, manuprāt, liecina par nenobriedušu demokrātiju, nenobriedušu sabiedrību.

Viņiem vajag kādu, kam, tā teikt, iet pakaļ, kādu, kas viņus vada. Nobriedušā demokrātijā katram cilvēkam (vismaz tā tam būtu jābūt) ir savi uzskati, cilvēks ir spējīgs pastāvēt par saviem uzskatiem, spējīgs izvirzīt varai savas prasības. Tā, kā tas tikko notika ar zemniekiem. Paldies Dievam, ka zemnieki nekliedza – inteliģence, nāciet tagad jūs, pasakiet Godmanim, ka Rozem vajag demisionēt. Var jau būt, ka inteliģence atrastu iespēju tādam spiedienam, ka Rozi noņemtu. Varbūt. Bet kādēļ? Redziet, ka zemnieki paši to varēja izdarīt. Ja inteliģence to būtu darījusi, viņa būtu izdarījusi lāča pakalpojumu – nebūtu ļāvuši zemniekiem pašiem nonākt līdz rīcībai. Tādēļ jābūt ļoti piesardzīgiem ar šo nepārtraukto aicinājumu – lai nāk inteliģence palīgā. Ar to es negribu teikt, ka radošajai inteliģencei nevajadzētu vispār piedalīties, bet citā līmenī. Radošajai inteliģencei nav jācīnās par piena kvotām, nav jācīnās par ceļa asfaltēšanu, nav jācīnās par to, lai lidmašīnas ietu arī uz Ventspili, ne tikai uz Liepāju. Radošajai inteliģencei ir cits uzdevums – jānotur un jāuztur spēkā un arī nemitīgi jānes pienesums garīgām vērtībām. Jānodrošina kultūras pēctecība ar saviem darbiem, jānodrošina latviešu identitātes pēctecība. Inteliģencei ir jārada tautas garīgā esamība. Tautu rada kultūra.”

Politiķis Pliekšāns vai dzejnieks Rainis?

Jānis Streičs: „Nesen kāda dāma ar ,,apaļām acīm” kliedza: -Kur jūsu mākslinieku sociālā atbildība?! Jautāsiet, kāpēc ,,apaļām acīm”? Tāpēc, ka ,,šizo”. Ievērojiet. Tā ir pirmā pazīme, acu zīlīšu apaļums, kas normāliem prātiem tiek piesegts ar plakstiņiem kā no augšas, tā no apakšas. Starp šiem īpatņiem gadās arī ģēniji. Atcerieties Salvadora Dalī izskatu. Paldies Dievam, viņš politikā nelīda. Mums daudz tādu neatzītu politikas ģēniju, kas zina, ko man darīt. Bet es nesaprotu. Kāda sociālā atbildība var gulties uz tautas iemīļotas, bet šodien nabadzībā dzīvojošas aktrises pleciem? To sakot, es domāju kādu ļoti konkrētu mākslinieci no Nacionālā teātra. Taču aiz bezgala cieņas nesaukšu vārdā. Tas viņu pazemotu.     

  Bet ja runā par iejaukšanos politikā, tad jāsaka, ka nevar taču ar vienu roku mālēt bildi un otru vadīt mašīnas stūri. Ir jāizvēlas un jādara tas, kas tev tuvāks, kur jūti, ka esi cilvēkiem noderīgs. Sakiet, kas no mūsu vēstures Latvijai šodien vērtīgāks: Jāņa Pliekšāna piedalīšanās kādā Saeimas sēdē vai mums kopš bērnības mīļais pantiņš: ,,Kaķenītei bērni bija...”? Manuprāt, pēdējais! Nemaz jau nerunājot par dižajiem literatūras pieminekļiem, kam klāt šī politiķa literārais pseidonīms- Rainis.       Mūsu mīļotos māksliniekus, kas šodien sēd Saeimā, es vārdā nesaukšu. Tie bija nācijas lepnums… Bet šodien bezdarbnieki, jo viņu īstais darbs ir tikai tas, ko tikai viņi vien varētu veikt. Un kas mums šodien aiziet garām no tā, ko viņi varēja veikt, tas dzīvo tikai Meterlinga Nedzimušo bērnu valstībā.”