“Zini, man pagājušajā nedēļā bija drausmīgi slikti ar veselību, ātros gan nesaucu, jo nezināju, cik tiem tagad jāmaksā, bet naudas man vairs nav, visu biju atdevusi bērniem, lai viņi sapirktu vajadzīgo skolai,” šodien skumīgi stāstīja mana uzticamā draudzene. “Esmu šokā, labi, ka brālis strauji izdomāja plānu Rīgas slimnīcas aizstāt ar kādu viesmīlīgu provinces slimnīciņu, kur, izmantojot draudzīgu pazīšanos, man sestdien iztīrīja dzemdi... Tikai (tiešām tikai) par divdesmit latiem.” Ja šis laiks ar mums spēlējas, kāpēc gan nepieņemt tā noteikumus... un arī paspēlēties.

Ar sevi, varbūt – ar valsti. “Eju prom no skolas – labāk deviņus mēnešus būšu bezdarbniece, vismaz no pabalsta varēšu saimniekam samaksāt īri un vēl šo to. Kas paliks pāri, krāšu, lai izdzīvotu pēc tam...” skolas pedagoģiskās padomes sēdē tieši pirms 1. septembra paziņoja mana vecākā kolēģe. Skumīgi. Bet, ja skumjas pārpildījušas to kausu, tad mazliet gribētos atslēgties no realitātes. Nolēmu aizskriet līdz “družkai” Ugunsdzēsības departamentā – tā tur kā susļiks raujas par visiem. Ugunsdzēsējiem jauns priekšnieks, visu laiku visu aizmirst, tad nu “družka” kā Figaro šurpu, turpu... “Vai, mīļā! Mēs taču savus ugunsdzēsējus arī palaidām bezalgas atvaļinājumā – 90 cilvēkus.

Liecies mierā, visi, kam izdienas pensija, devušies pelnītā atpūtā, pārējos optimizējam, tas tāds moderns vārds tagad.” Lailiņa mūsu draugu kompānijā bija izslavēta padomdevēja un jaunāko ziņu klāstītāja: “Tas, ka vairs nav moderni valstij maksāt nodokļus, tu jau zini – ja kāds maksā, tad tikai no minimālās algas, bet... Manas radinieces boss bija izdomājis vēl “krutāku” variantu – Elziņa tikko beigusi juristus, būvfirmā piestrādāja jau studiju gados, vasaras sākumā tika izsaukta pie šefa. “Diemžēl, man pašlaik nav naudas līdzekļu, ko izmaksāt jums algās,” viņš lietišķi teicis. “Es piedāvāju šādu variantu – jūs iestājaties bezdarbniekos un saņemat bezdarbnieka pabalstu, bet turpināt strādāt pie mums un nākt uz darbu katru dienu. Kā man atkal parādīsies nauda, atsākšu jums maksāt.” Un Elziņa cītīgi katru dienu iet uz darbu, kārto firmas lietas, gaidot to brīdi, kad uzņēmumā iestāsies labāki laiki. Mazliet par traku, ne? “Nu ko, par traku – nu tagad jau tāds laiks, kad visus ķer uz muļķa. Tu taču arī nebūsi muļķe, ko?!” 

Sandra Krauze