Protams, protams, no 2000. gada sagaidīšanas (kā toreiz vairums teica – jaunā gadu simta un tūkstoša sākuma) pagājušie vien nieka desmit gadi. Tomēr šajā laikā noticis tik daudz kas, ka toreizējā gadu mija sīkumos vairs nav restaurējama. Taču ik reizi, tuvojoties Jaunajam gadam, ar smaidu atceros vismaz dažus iespaidus par to trako pasākumu, kas notika Smiltenē. Tagad jau pierasts (un, manuprāt, tas ir brīnišķīgi), ka Jauno gadu cilvēki sagaida kopā savas pilsētas centrā. Smiltenē pirms desmit gadiem tā notika pirmo reizi. Bijām pieraduši pie lieliem masu pasākumiem – diviem Vispasaules smilteniešu saietiem, Baltijas un Ziemeļjūras valstu dziesmu svētkiem, bet tie notika vasarā un tomēr gaišā laikā. Kā rīkot pasākumu ar prognozējamo lielo cilvēku pieplūdumu pašā nakts melnumā, nācās palauzīt galvu.

Sniegbaltīšu šovs un Raganu dancis

Neviens no kultūras darbiniekiem jau neiebilda, ka 2000. gada sagaidīšanai jābūt īpašai. Tikai no organizatoriskā viedokļa mēs skaidri apzinājāmies, kā mums tajā brīdī nav: labas skaņu aparatūras, kas ārā ņemtu plašu lauku, pietiekama apgaismojuma centrālajā laukumā pie pilsētas domes (neskatoties uz ielu lampām un mirdzošo egli tumšo pleķu bija krietni vairāk kā gaišo), atbilstoša paaugstinājuma, lai vairums cilvēku varētu arī redzēt, ne tikai nojaust, kas tad viņiem tiek celts priekšā. To zinot, smagi ievilkām elpu un izstrādājām precīzu jo precīzu scenāriju pa minūtēm, no kura solījāmies nekādā ziņā neatkāpties. Tur bija gan maskotu komandu pārsteiguma stafetes riņķī un apkārt laukumam, gan brīvdabas zīlēšanas salons pie autoostas (to meistarīgi vadīja pati kultūras nama direktore), gan īpaši sagatavoti izdziedami un izdejojami priekšnesumi (piemēram, Sniegbaltīšu šovs ar ekstravagantām abu dzimumu meitenēm un lielais Raganu dancis, kura laikā slotas tika simboliski sadedzinātas ugunskurā), gan „Uzmini nu!”(kurš pārģērbies domes deputāts saka savus vēlējumus un uzminētājam, protams, balva), gan, saprotams, pilsētas galvas uzruna, svētku salūts un tā tālāk.

Puķu podu ienaidnieki

Ļoti labi atceros, kā trijos pēcpusdienā, ar rūpju pilnu seju un dārgo scenāriju padusē, tuvojos domes ēkai. No visas sirds nodomāju: cik labi gan būtu, ja to jauno gadu varētu sagaidīt tagad, kamēr vēl kaut ko var saredzēt. Bet kā būs pēc sešām, septiņām stundām, kad cilvēkiem, visticamāk, tiešām apniks sēdēt pie galda un svinēšana turpināsies laukā, tumsā?! Prozaiski, protams, bet papildu atkritumu urnas bija novietotas, ar policiju viss saskaņots, vietējos saziņas līdzekļos neskaitāmas reizes brīdināts, ka pūlī nedrīkst paši šaut raķetes vai dedzināt sveces pie citu galvām, ugunskura vietā jau dežūrēja nīgrs Namu pārvaldes darbinieks, kas mūs laikam uzskatīja par pilnīgiem muļķiem, ka nabaga cilvēciņam svētku dienā liek krāmēt kaut kādas pagales un vēl pašam stāvēt klāt ar slotu un lāpstu. Taču nepatikšanas sākās tur, kur tās negaidījām. Lai izvietotu aparatūru (pultij jābūt siltumā, tātad domes iekšpusē), vajadzēja atvērt durvis un logus. Ak vai! Ikdienā pat nepievērsām uzmanību, ka koridoros ir tik daudz palmu un uz visām palodzēm puķu podi! Tiklīdz sākām tos pārvietot tālāk no bīstamā aukstuma, kas plūda iekšā, dežūrējošā darbiniece sparīgi metās aizstāvēt savu īpašumu. Nu gluži vai kā par dārglietu lādi cīnījāmies par katru puķu podu, aizelsušies pārstūmām palmas, bet tik un tā mums lika skaidri saprast – tāds nicinājums pret zaļo pasauli mums netiks piedots! Nekad! Un kāpēc vispār te ir tik daudz cilvēku, kas sanes sniegu iekšā un atstāj netīras pēdas!!! Ko lai dara – mūsu darbs, citiem svētkus gādājot, sākās gandrīz vai sēru noskaņojumā.

Gudrais Ūpis ķēra trušus

Tālāk jau it kā ritēja normālāk. Ļoti iepriecēja, ka savlaicīgi ieradās policijas darbinieki, ģērbušies svētku mundieros, sāka pienākt pieteikumi maskotajām stafetēm (īpaši atceros kādu jauniešu grupu, kas starp lapsēniem, zaķēniem, sniegpārsliņām un rūķiem savdabīgi izcēlās ar tēliem tā kā no Hičkoka filmas, tā kā no Rembo līdziniekiem). Gluži vai sāku priecāties, bet ak vai! Cik pāragri. Deviņos, kas laukumā smiltenieši jau pamazām plūda un plūda, sākās stafetes, kas bija viena no mūsu scenārija naglām. Bet ļaunie mikrofoni sāka apliecināt, ka viņiem mīnus grādos nepatīk rēgoties ļaužu priekšā un tālāk par desmit metriem savu skaņu nedvesa. Kaut kur tumsā pazuda stafetes komandas un skaidri nezinājām, kur tās meklēt, kurā no kontrolpunktiem tās varētu atrasties (ja vispār atrasties). Pati stāvēju kā piesieta sava pienākuma pēc vienā no punktiem pie lielās egles (tomēr nepietika cilvēku, kas brīvprātīgi šajā naktī vēlētos piedalīties jel kādā organizatoriskā darbībā), ģērbusies kā Gudrais Ūpis (ar nemitīgi no galvas šļūkošu cepuri ar dīvainām austiņām, kas pie ļoti labas iztēles arī varētu atgādināt ausis, bet diez vai tumsā kāds to pamanīja), uzklausīju pantiņus un izmisīgi, ar savu scenāriju rokās, ķēru kādu no pazīstamiem trušiem vai kaķiem, lai aizskrietu tur, sameklētu to, no tā paša maz dzirdamā mikrofona pasacītu šito un šito. Labi, ka visi kaķi, zaķi un truši bija tiešām atsaucīgi un kopīgiem spēkiem gods godam tikām galā, īpaši nezaudējot tik rūpīgi izplānotās scenārija minūtes.

Jauno gadu iesāka smiekli

Tālāk – kā jau svētku naktī. Kam bija iespējams, skatījās un klausījās, jo priekšnesumi bija interesanti un rūpīgi gatavoti. Kas atradās tālāk, vienkārši priecājās, esot kopā. Vienotu smieklu šalti izpelnījās egļu zariem rotātā uzraksta „2000” iedegšanās pēc domes priekšsēdētāja apmēram šādi teiktajiem vārdiem: „Un tā – jaunā tūkstošgade ir sākusies!” Jau kuro reizi pārbijos, jo neredzēju, kas noticis: varbūt kāda lampiņa izdegusi un parādās vien nulle... Izrādījās, nē – vienkārši pilsētas galvas pulkstenis bija trīs minūtes ātrāks. Nu ko – Smiltenē tūkstošgade pienāca straujāk kā citur Latvijā...