Ne reti kāds brauciens mums paliek prātā ar to, ka tas saistās ar tuviem cilvēkiem un atmiņām. Tad nav nozīmes attālumam, bet gan tam, ka esam kopā ar saviem mīļajiem tieši vai tikai domās. Un notikumi bijuši tie jaukākie tad, kad kādam esam varējuši darīt labu. Tā arī, atceroties šo gadu, par saviem ceļojumiem un notikumiem stāsta rakstniece Marina Kosteņecka un mūzikas zinātnieks Arnolds Klotiņš.

Ābelīti veltīju tēvam Marina Kosteņecka: „Mans skaistākais ceļojums šogad bija uz Likteņdārzu. Jāpiebilst, ka Kokneses salu Daugavas vidū pirmo reizi apmeklēju 2008. gada 23. aprīlī. Todien, atsaucoties Kokneses Fonda aicinājumam, kopā ar daudziem citiem Latvijas ļaudīm piedalījos pirmās ābeļu alejas stādīšanā Likteņdārzā. Katram kociņam klāt tika piesieta kartiņa ar informāciju – kurš šo ābelīti iestādīja un kam tā veltīta. Savu kociņu veltīju tēvam Grigorijam Kosteņeckim, kurš neilgi pirms manas piedzimšanas bija arestēts un desmit gadus pavadīja ieslodzījumā Vorkutā. Ielūgumā, ko uz ābeļu alejas stādīšanu man atsūtīja Kokneses Fonds, bija rakstīts: „Mēs esam nemirstīgi. Kamēr vien uz zemes mīt mūsu labie darbi – ierakstīti cilvēku, zemes un tautas likteņos... Mēs esam kā koki – ar saknēm pagātnē, ar stumbru tagadnē, ar ziediem un sēklu nākotnē.” 

Sveicināja gulbji un gājputni Un lūk, šogad maijā es nu jau tikai tuvāko draugu lokā aizbraucu aplūkot savu kociņu Likteņdārzā. Paņēmu zemes sauju no ābelītes saknēm un atvedu to Rīgā uz 1. Meža kapiem. Izbēru Likteņdārza zemi uz tēva kapa. Ceļojuma laikā mani sveicināja Daugavā peldošie meža gulbji, bet Rīgā Meža kapos sagaidīja pavasarīgais gājputnu koris. Šis ceļojums manā sirdī izvērtās par skaisto apliecinājumu tam, ko pirms pusotra gada izlasīju ielūgumā: „MĒS ESAM NEMIRSTĪGI...””

Neparastākais – visi kopā Arnolds Klotiņš: „Šajā gadā tikpat kā neesmu ceļojis. Tomēr jaukākais ceļojums bija pavisam nesenais brauciens pēc Ziemassvētku eglītes uz Kurzemes mežiem. Jaukākais tāpēc, ka bija vienīgā reize, kad mūsu ģimene pilnā skaitā varēja doties kaut īsā pus dienas izbraucienā visi kopā. Jo gan es, gan mana dzīvesbiedre, gan trīs pieauguši bērni (zēni 25 un 24 gadi un meita 22 gadi) ir tik aizņemti, ka tāds kopīgs brauciens, liekas, bija vienīgais visā gadā un tāpēc tik neparasts. 

Jaukākais notikums krīzes laikā Par jaukāko notikumu stāsts ir tāds. Kopš 2007. gada vada vienu privātas ikgadējas atzinības balvas padomi. Tā tiešām ir privātas iniciatīvas balva un saucas LATVIEŠU MŪZIKAS BALVA (lūdzu nejaukt ar Lielo Mūzikas balvu, ko finansē no Kultūras ministrijas budžeta). To 2006. gadā nodibināja grupiņa mūziķu un zinātnieku, lai ik gadus atzīmētu ar naudas balvām 4 cilvēkus, kas visvairāk darījuši tieši latviešu nopietnās mūzikas popularizēšanā Latvijā vai pasaulē. Sākumu šai balvai saziedojām paši, bet atradām arī kādu banku, kas bija ar mieru nest galveno finansiālo smagumu. Trīs gados balvas ir saņēmuši 12 cilvēki par kopējo summu 10 000 latu. Protams, ka sakarā ar vispārējo finansiālo krīzi 2009. gada balvai bankas atbalsts bija maz ticams. Tad nāca jaukākais notikums. Pēdējā brīdī banka tomēr mūs atbalstīja, bet ar nelielu summu. Taču visi balvas dibinātāju padomes locekļi bija ar mieru ziedot no personiskajiem līdzekļiem trūkstošo summu, lai balvas apmērs iznāktu pienācīgs. Tādā kārtā jaukākais šā gada piedzīvojums bija tas, ka arī krīzes apstākļos mēs 15. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē ikgadējo balvu četriem cilvēkiem varējām pasniegt.”

Pateicamies Marinai Kosteņeckai par foto no Likteņdārza!