Kaut esam pieauguši un bērnišķīgus krāšņumus mums vairs it kā nevajag, droši vien tomēr tikai retais gluži vienaldzīgi paies garām Ziemassvētku eglītēm – gan jau izrotātām pie mājām un laukumos, gan eglīšu plačos, izliktām pārdošanā. Ar eglītēm šogad netieši man saistās jau divas atmiņas: pirmā - nejauši redzēju, kā no Ķekavas novada uz Rīgu veda pašu galveno egli (vismaz gribējās ticēt, ka tā ir tieši tā egle, ko iepriekšējā vakarā televīzijas pārraidē redzēju izvēlamies Rīgas mēru), otrā – kaimiņi mājās saviem bērniem atveda eglīti. Kas par prieku un cik aizkustinoši skaisti tā izskatījās pagalmā vakara pakrēslā! Ko lai dara, ja bērnības sentiments nav gluži zudis. Kādas eglītes šogad tiek piedāvātas vismaz dažviet un par kādām cenām, mēģināju noskaidrot. Un arī vēlmes par katram savu egli savās mājās.

Vaicā pēc mazām eglītēm     

Salaspils Botāniskā dārza ziedu kioskā eglītes gaida, jau atverot durvis. Pārdevēja Daina stāsta, ka tās atceļojušas no vietējiem mežiem. Pagaidām gan (līdz 15. decembra pusdienas laikam) vēl neviena neesot nopirkta, lai gan interese esot. Sakot, ka vēl pa ātru. Pircēji prasot pēc mazām eglītēm, slaidās šogad laikam nebūšot tās populārākās. Lai gan – izpirkšot jau, kā parasts, visas; kur tad likšoties, Ziemassvētki taču. Vidēja egle maksā piecus latus. Egļu kāja gan tikai viena un diez kā aizķērusies no citiem gadiem – metāla paliktnis maksā septiņus latus. Daina pati brauks eglīti meklēt uz mežu. Vienalga, uz kuru pusi. Jāatceras tikai, ka jānobrauc vismaz 50 kilometri no Rīgas un jācērt zem elektrolīnijām un valsts mežā. Rotāšot ar tradicionālām mantiņām, kādas savulaik nopirktas veikalā un pa gadiem sakrājušās. Kā pierasts. 

Izvēlas sudrabegles

Pie Rimi tirdzniecības centra puiši Aigars un Ivo (Mārupes SIA „Jaunbērzi AF”) nezina, no kurienes eglītes atceļojušas. Smejas un saka – no meža droši vien. Viņi tikai tirgojot. Ir gan sudrabegles, gan vienkāršās, pierastās. Aigars saka, ka cenu atšķirība esot liela. Sudrabegles maksājot divdesmit latu, vienkāršās no trīs līdz pieciem latiem. Mājām diez ko vēl nepērkot, tā kā pa ātru; ģimenes sākšot iegādāties tā ap divdesmito datumu. Līdz šim galvenokārt eglītes izvēlētas ofisiem, bērnudārziem un skolām. Otrdienas priekšpusdienā, kad sarunājamies, nopirkta viena sudrabegle. Aigars pats Ziemassvētkus svinēs pie radiem Tērvetē un droši vien pie izrotātās tās puses meža iemītnieces. Ja Ivo būtu jāizvēlas egle pirkšanai, viņš dotu priekšroku sudrabainajām, jo tās krāšņākas un svinīgākas. Taču nekas nevar būt jaukāks par egli no pašam sava meža Gulbenes pusē. Tā būšot vismaz divarpus metrus gara – lai tiek gandrīz līdz griestiem. Parasti draudzene greznojot ar bumbuļiem, svecītēm, lampiņām. Zem eglītes būšot arī daudz dāvanu. Kāpēc lai nebūtu?  

Mākslīgais skaistums

Protams, ir iegādājamas arī tādas egles, kurām skujas nenobirst nekad. Zaļas un baltas – kā vēlas. Kā novēroju kādā lielveikalā (nesaukšu vārdā, jo fotografēt nedrīkstēja), mākslīgais skaistums ir krietni padārgs – no 30 līdz pat teju 80 latiem. Bet cilvēki apstājas, noskatās, apspriež. Piemēram, Valentīnas kundze atklāj, ka viņai tiešām patīk šādas egles. Ne jau tikai tāpēc, ka nav nekādu kreņķu un rūpju, bet galvenokārt tādēļ, ka tās ir greznas un košas. Viņa nealkst pēc dzīvu skuju smaržas. „Mēs jau pat ēdam vienu baltu ķīmiju. Ja vēders piecieš, ko tad nu degunam izdabāt. Man arī puķes mājās ir mākslīgas. Pat vasarā neko dzīvoklī nenesu.

Piemēram, no narcisēm man piemetas alerģija,” saka Valentīna. „Man arī jau tagad mājās ir izpušķota mākslīgā eglīte. Saliku sarkanas un sudrabotas bumbiņas. Vienkārši un skaisti.” Savukārt Jana par mākslīgo skaistumu gan šūpo galvu: „Nu nē. Labāk lai nav nekādas egles nekā tāda. Es nopirkšu mazu eglīti, ne augstāku par pusmetru. Rotāšu, kā vienmēr, ar lentītēm – sarkanām, baltām, zeltainām. Nekādi spīguļi man nepatīk. Svecītes arī lieku tikai baltas. Manai draudzenei, piemēram, eglē nav pat lentīšu. Viņa piekrīt latviešu tradīcijām un zaros sakar ābolus un piparkūkas. Arī tā ir labi, ka tikai nav eņģeļmati, bumbas, zvaigznes un vēl nezin kas.”