Lai arī gumijlēkšana ir viens no jaunākajiem, taču viennozīmīgi arī aizraujošākajiem un savdabīgākajiem sporta un izklaides veidiem, kas sevi pieteicis 20.gadsimtā, tiek uzskatīts, ka visā pasaulē ar gumiju lēkuši ir jau apmēram 100 000 000 bezbailīgo asu izjūtu cienītāju.

Izrādās, Eiropā pirmais lēciens ar gumiju notika 1979.gada 1.aprīlī Lielbritānijā, no Bristoles tilta, savukārt pirmsākumi šim neparastajam izklaides veidam meklējami daudz, daudz senāk, kad kāda Klusā okeāna salu arhipelāga ciema vīriešiem bija jālec lejā no zariem un koku stumbriem veidota 25 – 30 metru augsta torņa, piestiprinātiem pie torņa platformas ar garu, staipīgu liānu, kas neļāva tiem nosisties. Šāds lēciens vīriešiem bija jāveic kā pārbaudījums, lai viņus uzņemtu pieaugušo vīriešu kārtā un tie varētu precēties.

Mūsdienās gumijlēkšanā tiek rīkotas dažādas atrakcijas un arī pašu lēcēju izdoma ir ļoti plaša – interesenti un tie, kas ar šo izklaides un sporta veidu aizrāvušies, par platformām izmanto gan tiltus un televīzijas torņus, gan helikopterus, izpletņus, gaisa balonus, ceļamkrānus un daudz ko citu, skatītājus izklaidējot un aizraujot ar trikiem, šoviem, ekstravagantiem apģērbiem un citāda veida rekordiem.

Latvijā ar gumiju izlēkt var no visiem zināmā trošu ceļa vagoniņa Siguldā, no 43 metru augstuma, katru piektdienu, sestdienu un svētdienu. Piektdienās interesentiem šis prieks izmaksās 20 latus, bet brīvdienās – 25 latus. Tie, kas vēlas var lēkt arī tandēmā, taču tad jāņem vērā, ka abu lēcēju kopējais svars nedrīkst pārsniegt 120 kilogramu. Tāpat jāņem vērā, ka lēcējiem, jaunākiem par 18 gadiem, nepieciešama vecāku rakstiska atļauja.

Izlecot, pirmajā kritiena trešdaļā ātrums pieaug, bet atlikušajā laikā samazinās, līdz kritiens apstājas pavisam, radot sajūtu, kas līdzīga mašīnas bremzēšanai.

Kā vēsta Latvijas Gumijlēcēju kluba mājaslapā atrodamā informācija, izrādās, arī Latvijā gumijlēkšanas laikā notikuši dažādi kuriozi un amizanti gadījumi, kas tomēr vairumu cilvēku nav atturējuši no atkārtotas lēkšanas vēlreiz vai patīkamām atmiņām par piedzīvoto. Tā, piemēram, Siguldā, kāda meitenīte lecot ieķērās platformas apakšā, taču kādu laiku pakarājusies zem vagoniņa, uzrāpās atpakaļ, lai lēcienu izpildītu vēlreiz. Bijis arī tā, ka uz gumijlēcēju klubu atnākusi kāda sieviete ar sūdzību, ka viņas vīrs bijis kodēts pret alkoholismu, taču iepriekšējā nedēļā lecot ar gumiju „atkodējies” un atkal sācis dzert.

Jārēķinās, ka lēkšana var nedaudz arī aizkavēties par iepriekš noteikto laiku, jo gadās arī bailīgi lēkt gribētāji, kuriem pirms lēciena apmēram 15 – 20 minūtes jāsaņemas un jāpārvar bailes. Tā reiz kāds lēkt gribētājs pirms lēciena drosmei izdzēra pudeli degvīna, kas viņu padarīja tik drosmīgu, ka lēciena laikā vīrietis izlēma pagulēt. Lieki teikt, ka līdz vīrieša automašīnai viņu nogādāja gumijlēkšanas instruktori. Baidījušies ir arī labi noauguši kultūristi kas iekrampējušies vagoniņa durvīs lūgušies, lai instruktori tos nogrūž lejā, jo saņemties lēcienam nav spējuši.

Gumijlēcēju klubs pirms desmit gadiem pat rīkoja akciju „Plikie lec par brīvu...”, kuras laikā visi, kas ieradušies kaili, varēja nolēkt ar gumiju bez maksas. Uz notikuma vietu ieradās 60 izģērbušos lēkt gribētāju, savukārt ziņkārīgu skatītāju bijis daudz, daudz vairāk – aptuveni 1000.

Katrā ziņā, gumijlēkšana ir interesants un neparasts izklaides veids, neatkarīgi no tā, lec ar drēbēm vai bez, tādēļ tas jāizmēģina ikvienam adrenalīna kārotājam un asu izjūtu cienītājam!