Ar ko sabiedriskais transports ir labāks par pārvietošanos personīgajā automašīnā? Galvenokārt jau ar tā piedāvāto iespēju ielūkoties citu cilvēku dzīvēs, ieklausīties sarunās, uzzināt, kas nomāc, uztrauc, interesē citus, noskaidrot, kādas ir aktuālākās sarunu tēmas savstarpēji pazīstamu (un arī nepazīstamu) cilvēku starpā.

Neatceros, kad tieši man „pielipa” niķis klausīties citu cilvēku sarunas, taču, tiklīdz es sapratu, cik aizraujoši tas ir, braukt ar sabiedrisko transportu kļuva vēl jo patīkamāk. Sabiedriskajā transportā atklājas cilvēku noskaņojums un aktuālākās problēmas, jautājumi, kas uztrauc, tā, piemēram, arī pašlaik, sarunas kļūst arvien pesimistiskākas, reizēm agresīvākas, neiecietīgākas – domāju, ka sabiedrības vispārējo noskaņojumu varētu „mērīt” pēc cilvēku sarunām. Apbrīnojami, cik ļoti krīze saliedē un vieno svešus cilvēkus – nepazīstami cilvēki bez mazākās piepūles uzsāk sarunu par jebko, pārrunā un uztic citiem savas sasāpējušās problēmas, droši vien, cerot, ka otrs jūtas līdzīgi. Atceros sarunu tramvajā, kurā klausoties es secināju, cik viegli atklājas cilvēka rakstura šķautnes un īpatnības pat vienu minūti garas sarunas laikā.

Tramvajs bija pārbāzts pilns, divos sēdekļos pie loga sēdēja aptuveni 30 gadus veca sieviete ar septiņus gadu vecu dēlu, abi krievu tautības. Kad pieturā iekāpa veca tantiņa un meklēdama, kur pieturēties, lai tramvajam sākot braukt nenokristu, lūdzoši paskatījās uz abiem vistuvāk sēdošajiem – māti un dēlu, neviens no abiem nereaģēja, vien vienaldzīgi sāka pētīt gar logu slīdošās ainavas. Kad tantiņa pēc vairākām pieturām izkāpa ārā, zēns tūlīt pat sāka māti izvaicāt (drīzāk gan secināt). - Man taču nebija jādod viņai sēdēt, mēs taču arī samaksājām par savām vietām un neesam vainīgi, ka tramvajs bija pilns? Mēs taču pirmie iekāpām un apsēdāmies, - viņš jautāja/secināja, un viņa vārdiem pa vidu spraucās nesmukākie krievu lamuvārdi, savukārt māte piekrītoši māja ar galvu un atbalstīja bērna domu gājienu. Cik pretēja bija manis novērota situācija citā vietā un citā tramvajā! Arī toreiz tramvajs bija diezgan pilns, kad tajā iekāpa aptuveni 70 gadus veca, kopta, pēc izskata inteliģenta tantiņa. Kad viņa apstājās pieturēties pie krēsla, kurā tobrīd sēdēja jauna meitene, sēdošā automātiski cēlās kājās atbrīvot iekāpējai vietu. Taču sieviete atrunājās, lai meitene sēžot vien.

Es vēl varu pastāvēt, es vēl negribu justies tik veca, lai man visi dotu vietu, kur sēdēt. Man ir jau vairāk nekā 70 gadu, taču es vēl varu nostāvēt arī kājās, un mani aizvaino, ja vīrieši vai citi pasažieri, mani ieraugot, momentā ceļas augšup un dod vietu. Sēdiet vien! Tobrīd es apbrīnoju vecās sievietes izturību un uzskatus, iedomājos, kaut mūsu sabiedrībā būtu vairāk tik spēcīgu cilvēku, kas nepadodas, kaut vai vecuma priekšā, kas arī tajā saskata pozitīvo un skaisto, nevis čīkst un izmanto vecumu savā labā, piemēram, lai iekarotu sēdvietu, pat ja labi apzinās, ka var nostāvēt kājās. Citādi šķiet, ka mūsu sabiedrībā sāk iesakņoties anekdote: „Vēls ziemas vakars, ļoti auksts. Tramvajā tikai viens pasažieris – students. Pieturā iekāpj tantiņa, pienāk pie studenta un saka, lai dodot viņai kā vecākam cilvēkam vietu. Students saka: tramvajā ir pilns brīvu vietu, kāpēc jums vajag tieši manējo? Uz ko vecā sieviete atbild: bet tavējā iesildīta!”. Braucot sabiedriskajā transportā viegli novērot cilvēku savstarpējās attiecības.

Riez trolejbusā sēdēju pretī vectēvam ar mazmeitu – vectēvā bija kaut kas sirsnīgs un mīļš, tādi vectēvi varētu būt pasaku varoņi, bet mazmeitā daudz bērnišķīga naivuma, vēl izpratnes trūkums par ikdienas grūtībām. - Man būs jānogriež mati līdz pleciem, tā mamma teica, - abi acīmredzot brauca pie friziera. - Jā, - vectēvs atteica, - es tikai nesaprotu, kāpēc mamma tā izlēmusi, tev ir tik skaisti, gari mati. Patiesi, divas garas biezas bizes spraucās ārā no cepures apakšas. - Mammai nav laika noņemties ar maniem matiem, tas nemaz nav tik viegli, vecotēv, - mazā meitene skaidroja. Un tad pēkšņi kā kaut ko atcerējusies, dedzīgi ievaicājās: - kāpēc mēs nebraucam ar tavu mašīnu?

Paskaties, cik ārā sasniedzis. Mašīnai nav ziemas riepu. - Nu tad nomaini ziemas riepas, - gudri mācīja meitene. - Man nav naudas ziemas riepām, tas nemaksā lēti, - vectēvs pacietīgi skaidroja. Kad meitene turpināja skaidrot, ka ir obligāti jānomaina ziemas riepas, neklausīdamās vectēva iebildumos par naudu, viņš vainīgi pasmaidīja un paskatījās manī. Meitenes balss bija tik skaļa un dedzīga, ka es būtu sarunu dzirdējusi arī tajā ar nodomu neklausīdamās. Kādu citu reizi, savstarpēji nepazīstamas sievietes tramvajā agrā darba dienas rītā uz darbu braucot, neviļus uzdūrās sabiedriskajā transportā izplatītajai bezmaksas avīzei „5min”, kuras vāku rotāja liela bilde no nesen klajā nākušās otrās daļas krievu filmai „Likteņa ironija jeb vieglu garu”.

Droši vien te savu darīja atklātā, sirsnīgā krievu dvēsele un temperaments, jo nepazīstamās sievietes uzsāka dedzīgu viedokļu apmaiņu par jauno filmu visa maršruta garumā un es nebrīnītos, ja laukā kāpdamas, viņas apmainītos ar telefona numuriem un sarunātu pasēdēšanu kādā no kafejnīcām. Izrādās, tieši sabiedriskajā transportā var uzzināt arī tādas lietas, kas nekur plašsaziņas līdzekļos neparādās. Tā reiz divas konduktores autobusā aktīvi un nemaz necenzdamās pieklusināt balsis aktīvi pārsprieda notikušu zādzību uzņēmumā, kur nozagts ļoti daudz autobusa biļešu. - To droši vien pastrādāja kāds no agrākajiem vai esošajiem uzņēmuma darbiniekiem, un tagad tirgo pa lētāku naudu, tādējādi uzvārīdamies. Šobrīd visu maršrutu autobusos notiek aktīva biļešu pārbaude, kontrolieri nesnauž, - abas cita caur citu diskutēja. Daudz vairāk un garākus stāstus var dzirdēt, pārvietojoties ar starppilsētu transportu, piemēram, vilcieniem, autobusiem. Ir cilvēki, kas braucot vairāk kā trīs stundu garā maršrutā, piemēram, Rīga – Daugavpils, visu ceļu neizlaiž no rokām mobilo telefonu un tarkšķ vienā tarkšķēšanā par visu, kas ienāk prātā.

Cik vientuļi un garlaicīgi šādiem cilvēkiem ir pašiem ar sevi! Pēdējo reizi braucot vilcienā, tajā brauca arī kāda sieviete, kura pretī sēdošai, nepazīstamai sievietei, kas acīmredzami izskatījās ļoti nelaimīga par pretī sēdošo kaimiņieni, stāstīja, cik ļoti viņai patīkot dziedāt. - Es reiz braucu vilcienā un dziedāju, jo man ļoti patīk dziedāt, gan baznīcas dziesmas, gan krievu romances un pašas sacerētas dziesmas, un vilciena apkalpojošais personāls nodomāja, ka esmu piedzērusies, tādēļ izsauca policiju. Man nācās pūst trupiņā, un kaut arī tā uzrādīja, ka neesmu dzērusi ne pilītes, man uz mājām pēc pāris dienām atnāca administratīvais protokols, kurā bija rakstīts, ka es biju alkohola reibumā. Kaut arī es nebiju!

Man pateica, ka vilcienos dziedāt nedrīkst, jo tas traucējot apkārtējos, bet es nesaprotu, kas gan tur ir slikts, man tiešām patīk dziedāt. Izskatījās, ka padzīvojusī dāma mācību nebija guvusi, jo jau nākamajā brīdī iesāka vilkt kādu no baznīcas dziesmām, ko tūlīt pat nomainīja pret krievu romanci, un pretī sēdošās sievietes apdziedāšanu, momentā sacerot pamuļķīgu pantiņu par pasažieres matu krāsu un acīm. Lielo dziedātāju neatturēja pat pārējo vagona pasažieru apvaldītā smīkņāšana, kas, sievietei nerimstot, pārauga skaļos, garšīgos smieklos un humorpilnu piebilžu izteikšanā.

Secinājums? Sabiedriskais transports ir vispiemērotākā vieta, kur notvert mazu gabaliņu citu cilvēku dzīves.