Apgalvojums – „pirmssvētku laikā doties uz lielveikalu – murgs!” kļuvis jau par tādu kā štampu. Reizēm šķiet pat nepieklājīgi kādam atzīt: biju veikalā, man tur patika, tur es atpūtos. Protams, protams, produkcija jau visur vairāk vai mazāk līdzīga kā Rīgā, tā citās pilsētās. Tikai kāda atšķirība starp veikaliem ir gan – tie ir cilvēki, kuri mūs apkalpo. Šajā reizē Valmieras tirdzniecības centrā iegriezos ar vēlēšanos pārdomāt, kā jūtas pārdevējs „iepirkšanās drudža” viducī. Uzklausot patiešām ļoti laipno un atsaucīgo Valmieras pārdevēju pārdomas, šķiet, šis laiks veikalā nu gan nebija pavadīts veltīgi. Iepazīšanās ar cilvēkiem vienmēr ir jauna pieredze un jauni iespaidi – kā maza dāvana, kas devējam nemaksā neko un neko nemaksā saņēmējam: dāvana par velti, tāpat vien. Arī šādi – tiekoties un runājot ar cilvēkiem, manuprāt, var labāk iepazīt pilsētu.

Uz veikalu nāk pēc idejām

Puķu pārdevēja Antra atklāj savas izjūtas: „Floristi jau vienmēr izjūt Ziemassvētkus, tā ir darba specifika. Vispirms jau ar Adventes vainagiem: tie rada noskaņojumu un pārdomas par svētkiem. Vainagus gatavoju es pati - pamatā no dabas materiāliem plus kāds spīdums priekam un greznumam. Cilvēkiem patīk, ja abas lietas apvienotas, jo tikai dabiskais ir tomēr pelēcīgs. Daba jau mums apkārt pelēka, un ja vainadziņš arī pelēkos toņos, pietrūkst krāsas, lai būtu gaišāk, priecīgāk. Cenšos šo prieciņu sagādāt. Cenas vainagiem apmēram līdzīgas pagājušā gada cenām, vidēji no 4 līdz 8 latiem, tomēr ļoti ļoti jūtama tendence, ka cilvēki paši iemācījušies rotājumus darināt un pie mums lielākoties nāk pēc idejām, ne gatava vainadziņa. Svētku noskaņa pilsētā? Tikai tik daudz, ka no loga redzu egli, bet citādi... nezinu gan. Nepateikšu arī, vai kopumā veikalā jau tagad ir vairāk pircēju. No rīta līdz vakaram esmu savā veikaliņā un pēc tam vēl mājās daru savus darbus, lai otrā dienā būtu ko pārdot.

Ja neesi dārzkopis

Šajā laikā cilvēki labprāt pērk puķes podiņos: puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes un Ziemassvētku kaktusus. Man bieži jautā, kā augus saglabāt arī citiem gadiem. Par puansetijām es godīgi pircējiem pasaku – vai ir vērts cīnīties? Tad jābūt dārzniekam – entuziastam, lai pareizi saglabātu un nākamajā gadā patiešām ziedētu un labi izskatītos. Es ar šo puķu audzēšanu īpaši neesmu uz „tu”. Varu pēc pieredzes pateikt, ka lapas lielas, iztvaiko daudz un, saprotams, diezgan daudz jālaista. Kad nopirksiet, paši jutīsiet, ka podiņā augsne pasausa. Ziemassvētku kaktusu kopšana gan neprasa īpašus talantus. Galvenais, kad ieriešas pumpuriņi, negrozīt. Jāatstāj mierā, pret vienu debess pusi.

Katram dots, cik pienākas

Par dāvanām... tas vispār ir nopietni, nevar pateikt stingru nē, jo dāvanas bijušas vienmēr. Domāju, ka vairāk pievērsīšos tam, ko pati varu izgatavot. Ne saistībā ar floristiku, jo, šķiet, manā ģimenē tas visiem jau piegriezies, bet padomāšu ko citu. Man pašai nav īpašas vēlēšanās, lai saņemtu kādu konkrētu dāvanu. Man Ziemassvētkos jebkurā gadījumā galvenais ir dāvināšanas prieks. Prieks par to, ka citiem acis iemirdzas. Galvenais, pēc manām domām – nepaļauties tam smagajam un melnajam, kas mums ikdienā nāk pār galvu. Meklēt sīkumus, kas mums nozīmīgi un tieši mūs priecē. Vai tad nav tā, ka mums katram dots tik, cik pienākas, un, ja ir par daudz, tad tā došana apstājas. Tas ne cilvēka paša ziņā, bet laikam no augšas...”

Pērk laulību gredzenus

Rotaslietu pārdevēja Iveta stāsta: „Ziniet, salīdzinot šī gada pirmās piecas dienas ar to pašu laiku pērn, cilvēku ir vairāk, bet pirkumi drusku lētāki. Bet dāvanas jau meklē gan. Nav tādu preču, ko īpaši pirktu un nav tādu, ko nepirktu nemaz. Ļoti labi pērk sudrabu, teiksim, sudraba auskariņus. Saprotu, ja nevar atļauties zeltu, tad izvēlas sudrabu. Varbūt nedaudz pārsteidzoši, bet tieši šajā laikā daudzi pērk laulību gredzenus un gan no sudraba, gan zelta. Ir taču informācija, arī televīzijā dzirdēta, ka zelts nākošgad būs dārgāks, un cilvēki izmanto patreizējo iespēju.”

Pārdevējiem nav svētku

Iveta pārdomā: „Ja man būtu jāizvēlas dāvana pašai sev... Es ļoti vēlētos svētkos būt pie ģimenes. Tas, diemžēl, neizdosies.” Jāstrādā. Kolēģe Dace piebilst: „Pārdevējiem nav svētku. Strādāsim 24., 25., 30., 31. decembrī, tikai 1. janvāris būs brīvs. Mums svētki, arī darba vietā, būs tad, ja būs jauki, smaidīgi klienti. Nākamos klientus gribētu palūgt un aicināt: ja jums radušās problēmas ar iegādātu preci, nāciet ar smaidu, un mēs ar smaidu jums palīdzēsim. Ja uzreiz sajūtam negatīvu attieksmi, dzirdam lielu bļaušanu un kliegšanu, tad pārdevējs ir vispirms jau nesaprašanā, kāpēc uz viņu bļauj. Bet pārdevēji tiešām nav vainīgi, ja ķēdīte saplīsusi, ja kaut kas pazaudēts. Mēs jau ejam pretī – labojam, taisām; varbūt to attieksmi no letes otras puses varētu nedaudz pamainīt.”

„Vēsturiskā” kaklarota

Kā „vēsturisku lepnumu” pārdevējas parāda skaistu un smalku kaklarotu: „Ļoti skaisti šī rota piestāvētu kāzu tērpam. Rota gatavota no sarkanā zelta un baltā zelta kopā ar pērlītēm. Šai kaklarotai patiešām ir sava vēsture – jau pirms trim gadiem kāds kungs to nolūkojis, bet vēl nav iegādājies.” Pārdevējas smaidot noteic: varbūt tagad, ieraugot kaklarotu interneta portālā, viņš sadūšosies un beidzot izlems savu mīļoto sievieti patiesi iepriecināt.... Jā, lai nu ko, bet laipnu sveicienu un labu vārdu pat lielveikalā var dabūt par velti. Ja esat Valmierā un atliek laika, varbūt ienāciet arī veikalā pie Antras, Ivetas un Daces. Tas, iespējams, tiešām kļūs par relaksācijas un atpūtas brīdi.