Reiz, autobusā braucot no Valmieras uz Rīgu, kāda kundze gados Straupē gluži vai palēcās savā sēdvietā un visai sašutusi skaļi noteica: „Vai tas nav briesmīgi, ka tādu pili atdod dzērājiem! Pensionāri nevar dzīvot pilīs, bet tie pļēguri, redz, var. Par ko mūsu valsts domā!” Saprotams, ka autobusa pasažieri uzreiz pagrieza galvas uz Straupes pils pusi. Varbūt, ka pārdomāja kundzes vārdus, varbūt, ka tikai priecājās par celtni, varbūt, ka mēģināja saskatīt kādu no tiem, kam narkoloģiskā slimnīca īsāku vai ilgāku laiku kļuvusi par mājvietu. Vai tas tiešām ir briesmīgi, ka skaistā, vēsturiskā vietā ārstē slimus, manuprāt, tiešām nelaimīgus cilvēkus, šajā svētdienā mēģināju kaut nedaudz izprast.

Zolīte „uz pierakstiem”

Saprotot, ka slimnīca nav tā vieta, kur tā vienkārši var doties iekšā un uzdot slimniekiem jautājumus, tomēr izlēmu pamēģināt. Tuvojoties durvīm, garāmejot kāda laipna sieva man palīdz – pa šo ieeju nē, tad būšot ilgi jākāpj, pa pils trepēm un gaiteņiem nezinātājs var apmaldīties, bet parkā vārti esot vaļā un pa otrām durvīm ceļš būšot īsāks. Nodomāju, ka ceļu radīt te laikam pierasta lieta un eju vien iekšā. Nav nekādas slimnīcai raksturīgas smaržas, neskan nekādas piedzērušu cilvēku balsis, nav nekādu modru māsiņu – sargu. Ir tīkama atpūtas telpa ar lielu kamīnu iepretī un trīs vīri pie galdiņa dzer kafiju, pa reizei uzvilkdami pa dūmam, un sit zolīti. Uz ko tad spēlējat? – pajautāju. „Nu tāpat”, viens man atbild un smejoties turpina: „Uz naudu nē, uz cigaretēm nē, tikai uz pierakstiem. Re, mums jau lapa pilna. Nu ja, vinnē draudzība, bet zaudētājs varbūt tomēr dabūs mazgāt kafijas krūzes.”

Baro ļoti garšīgi

Īpaši no kārtīm neatraujoties, vīri man pastāsta, kā tad rit diena slimnīcā. Nekas jau sevišķs nenotiekot, katrs īsina laiku, kā prot. Rīts sākas agri – pulksten sešos. Tad pēc kādas pusstundas sākas karstās šprices, zāles, pēc astoņiem ārstu apgaita. Ēdinot jau gan te labi. Piemēram, šodien pusdienās bijusi harčo zupa, gulašs ar kartupeļiem un kompots: „Baro ļoti garšīgi, tiešām. Knapi varēja pievarēt.” Kafiju vārot paši, ja gribot kādus našķus, piepērkot klāt. Pāri ielai ir veikaliņš. Alkoholu arī tur var nopirkt, bet tā gan esot katra paša nopietna izvēle. Ja cilvēks Straupē atbraucis ārstēties, tad par šņabi jāaizmirst. „Uz šejieni jau neatnāk vairs dzert,” strikti nosaka tā brīža kāršu dalītājs.

Parasti piecas dienas

Pirmā diena slimnīcā esot vissmagākā – gandrīz katram grūti paiet un normāli pakustēties: „Var teikt, mūs te ievilka, ienesa, visādi balstīja un stumdīja. Bet paši gribējām te nokļūt. Tāds brīdis pienāca. Saprotams, mājās apkārtējiem bija grūti. Kuram tad patīk dzērājs, katrs grib, lai mājās būtu miers un nedzertu. Varbūt kādu ar varu atveda, mani nē. Es pats atbraucu,” stāsta viens no vīriem. No pirmās dienas neko daudz neatceroties, tikai vēlāk, uz citiem skatoties, nopratis, ka slimniekam parasti ar sistēmu tiek attīrīts organisms. Cik ilgs laiks te jāpaliek? Kā nu kuram esot lemts. Parasti piecas dienas. Šajā svētdienā esot kādi divdesmit slimnieki, jo nedēļas nogalēs daudzi izrakstoties. Maksa par ārstēšanos esot dažāda - ir norīkojums vai nav un no tā, ko vēlas gala rezultātā – to „īsto poti” vai nē.

Slimnieki ir labsirdīgi

Slimnīcas medmāsiņa, kas meklē vienu no maniem sarunu biedriem, paskaidro par ārstēšanās izmaksām. Ar ģimenes ārsta nosūtījumu piecas dienas – 50 lati. Konfidenciālā ārstēšana izmaksās 20 latu diennaktī. Māsiņa teic, ka mediķi pie saviem pacietiem ir pieraduši, slimnieki ir labsirdīgi un nudien nekādu grūtību neesot. Drusciņ sarežģītāk tikai tad, ja smagākos gadījumos uznākot delīrijs, bet šie slimnieki ir vienuviet un lēkme uzreiz pamanāma. Pārējie puiši labprāt tādās reizēs nākot talkā: ja vajadzīgs, pieturot cilvēku un mediķi ātri var sniegt palīdzību.

Te atrodams miers

Kārtis nav vienīgā izklaides iespēja slimnīcā. Vīri stāsta, ka esot televizors, novuss, galda teniss, domino varot uzspēlēt. Jā, viņi apmēram zinot, ka Straupes pilij ir sena vēsture un ka tas ir viens no pazīstamākajiem tūrisma objektiem šajā pusē. Bet tiem, kas slimnīcā, vissvarīgākais ir tikai tas, ka viņi te var justies labi, krietni labāk nekā „kaut kādās palātās ar vienu taisnu koridoru”. Telpas plašas un skaistas, ar lieliem kamīniem. Tas nekas, ja tie netiek kurināti – pietiek ar centrālapkures siltumu un acīm ar skatīšanos vien. Slimnieki varot ārā pa parku staigāt, dīķītī zivis zvejot. Redzēts nav, bet dzirdēts, ka mēdzot būt līņi un pat kāda līdaka. Netālu arī upe Brasla. Vasarās te esot pavisam jauki. Paši slimnieki un māsiņa vērtē, ka no šīs slimnīcas nudien nevajag baidīties. „Personāls te ir lielisks,” atzinīgi saka viens no vīriem. „Ar mums kā ar bēbīšiem ņemas. Nu kur tad vēl labāku personālu, labāku barošanu! Viss te ir super! Un te ir miers dvēselē cits citam nelienam.”