Šķiet, ka tirgus ir tā vieta, kur meklēto noteikti varēs atrast. Tā jau droši vien arī notiek, ja vien ir sava zināšana, kur skatīties, un laiks. Gadās, ka nav ne viena, ne otra, tāpēc prieks par tām labajām precēm, kas gluži vai pašas krīt acīs.

No tīrām izejvielām Rīgas Centrāltirgū pazīstamo „Lāču” maizi var nopirkt katru dienu trīs tirdzniecības punktos. Vienā no tiem – piena paviljonā uz vietas cep bulciņas un pīrādziņus, bet pie lielākā stenda ar plašāko izvēli pārdevēja Aija iepazīstina ar jaunāko produkciju: „Kā jaunumu no „Lāču maizes” noteikti piedāvātu eko maizi. Mums ir trīs veidi: eko baltmaize, saldskābmaize un rupjmaize. Izejvielas maizītei ir no bioloģiskajām saimniecībām, visas sastāvdaļas no bioloģiski tīrām izejvielām. Sadskābmaize maksā 87 santīmus, baltmaize 82 un eko rupjmaize 79 santīmi. Ir jauna veida iepakojumi: visām sadskābmaizēm, rupjmaizēm un burkānmaizēm tagad ir noteikts svars un daudzums, kas norādīts iepakojumā un arī cena, kas samazināta.”

Var piepogāt laimi

Protams, „Lāčiem” ir savs Ziemassvētku piedāvājums: dažāda veida piparkūkas, sveramās un jau paciņās safasētas. Aija parāda, ka piparkūkas ir gaumīgi apzīmētas un apgleznotas. Izveidotas pat tiešām īpašas glezniņas. Šādas piparkūku gleznas var arī pasūtīt ar tādu zīmējumu, kādu katrs vēlas. „Vēl mums ir „laimīgā poga” (lai piepogātu laimīgu dzīvošanu sev un saviem mīļajiem) un „veiksmes dālderis””, stāsta pārdevēja. „„Lāči” piedāvā arī tādu lietu, kas citiem varbūt nav – mums pārdošanā ir piparkūku namiņš, kuru pats var izbūvēt. Kastītē ir visas sastāvdaļas, glazūra, pamācība, kā to pagatavot. Domāju, bērniem tā būtu ļoti interesanta nodarbe.” Ja pats savām rokām vēlas piparkūkas apgleznot, tad, kā aicina Aija, esat laipni gaidīti ekskursijās pašos „Lāčos”(Liepājas šosejas 12. kilometrs). Tur arī veikals un kafejnīca, un visi izstrādājumi tieši no ceptuves.

Tirgū pietrūkst zemnieku Gaidot pie „Lāču” stenda, gados vecāki pircēji atklāj, ko visvairāk Centrāltirgū pērk un kā te vēl, viņuprāt, pietrūkst. Mārtiņš no Jelgavas: „Parasti jau no „Lāčiem” nepērku, tikai šodien sagribējās smalkmaizītes un pīrādziņus. Vispār tirgū maizi pērku gan, arī gaļu un desu. Zivis gan nē, kaut kā nepatīk: pāris reizes iepirkos, bija tādas pavecas. Vairāk neriskēju.” Zigrīda no Baldones: „Uz tirgu šad un tad mēdzu atbraukt, kad man vēl kādas darīšanas Rīgā. Tiešām varu godīgi pateikt, ka man patīk pirkt „Lāču” maizi. Zivis arī labas, Baldonē tādu nav. Parasti pērku lasi, foreli. Man liekas, ka šeit ir viss, kas vajadzīgs. Tik smalki jau nav kā veikalā, bet tirgus taču paliek tirgus.” Arnis no Rīgas: „Zemnieku te pietrūkst. Un tās lupatu būdas ir stipri par daudz. No zemniekiem labprāt pirktu visādus viņu ražojumus. Dārzeņus, žāvētu gaļu – tādu, kā laukos kādreiz žāvēja, tagad tādas nav. Es patiešām esmu par īstu Latvijas lauku produkciju.” Ēvalds no Jēkabpils: „Es meklēju medu, jo šogad Latgalē ar medu pašvaki. Tad vēl varbūt nopirkšu kādu karpu, mums ar sievu abiem tās garšo. Tirgū esmu tāpēc, ka pats šodien tirgojos. Saprotams, speciāli jau nu tādu gabalu nebrauktu.”

Vai tiešām Latvijas prece? Uzklausot tirgus apmeklētāju teikto, nolemju pati, cik nu darba dienā laiks atļauj, pameklēt, teiksim, zivis, medu un vietējos ābolus. Jā, zivju paviljonā vismaz karpas ir (Ēvalda kungam droši vien būs pa prātam), bet svaigas reņģes gan tādas pasīkas. Tomēr rindiņa stāv. Pie nēģiem (gan svaigiem, gan sagatavotiem) tieši šajā brīdī pircējus nemana. Ievēroju kādu kungu, kurš visai pikti apstājas te vienā, te otrā vietā, līdz beidzot noprasa: „Vai tad kārtīgas butes šajā tirgū nekad nav?” Pārdevēja neziņā parausta plecus un piedāvā svaigu lasi. Arī jau labi, piemēram, Zigrīda no Baldones nebūs velti nākusi. Tālāk – medus. Ir stends, kur rokrakstā uzrakstīts „Medus no Tukuma”.

Tā kā medus produkti nav tā lētākā prece, labprāt uzzinātu, kur tieši Tukuma pusē atrodami veiksmīgākie biškopji, taču pārdevēja krievu valodā no manis gluži vai atgaiņājas. Labi, lai nu tā būtu. Vismaz ar āboliem šajā ābolu gadā taču vajadzētu veikties. Atrodu tiešām skaistus augļus, pie kuriem uzraksts „No Kuldīgas”. Tik atkal viena nelaime (protams, varu kļūdīties) – var jau būt, ka tie ir Kurzemes, nevis Polijas āboli, bet pārdevēja, atkal krievu valodā, ne īpaši pārliecina, ka tā tiešām ir Latvijas prece. Ko lai dara – nopērku to, kas ir, un ceru, ka nākamajā reizē veiksies labāk.