Apmeklētāji saka: skaistākais parks Rīgā „Kas gan nepazīst Vērmanes dārzu! Vai katru dienu tam cauri izeju. Tikai būtu labi, ja, līdzīgi jums, kāds neuzplītos ar visādiem jautājumiem un kādreiz ļautu mierīgi iet savu ceļu,”, pieļauju, ka apmēram tā pie sevis varētu nodomāt daudzi no tiem tūkstošiem visdažādāko personību, kas vairāk vai mazāk steidzīgi vismaz brīdi ir šī skaistā un senā Rīgas parka viesi.

Pati arī ne reizi vien esmu dusmojusies, ja man uzbāžas ar aptauju anketām vai man nepazīstamu reliģisku grupu dāvinājumiem lapiņu veidā, par kurām nav ne mazākās intereses. Tāpēc saprotu ne vienmēr laipnās atbildes, tomēr centos nedaudz uzklausīt cilvēku zināšanu vai nezināšanu par tik vēsturisko vietu Rīgas centrā, jo par Vērmanīti ir vērts stāstīt un, iespējams, citām acīm paskatīties uz to, kam parasti paskrienam garām.

Vairāk zināt negribu „Es neko nezinu par Vērmanes dārzu. Tāpat vien pastaigājos. Jūs jautājat, kāpēc Tāla pieminekli fotografēju? Tāpat. Zinu, ka viņš tāds grosmeistars šahā. Viss. Neko vairāk arī negribētu zināt. Nav laika.”- saka rīdzinieks Andrejs un atklāj, ka viņš esot muzikants. Pagaidām gan nekur nemuzicējot, tikai tāpat mēģinot rokmūziku, rokenrolu. Kādreiz esot braucis uz Rolling Stones koncertu Helsinkos, šī grupa tad arī sirdij tuvākā. Andrejs vēlreiz uzmet skatu Mihaila Tāla piemineklim – laikam jau ar ko īpašu tas piesaistījis uzmanību. Kāds cits rīdzinieks ar savu atvasi dodas uz bērnu spēļu laukumu. Par Vērmanes dārzu viņš zina teikt, ka agrāk tas saucies Kirova parks. Te esot labi apstākļi atpūtai, vairāk vai mazāk parks atbilstot Eiropas standartiem. Vēstures lietas viņu neinteresējot.

Atceras šaha turnīrus Julians Sprūdžs mēdz pastaigāties kopā ar savu uzticamo draudziņu Antonu. Sprūdža kungs teic, ka viņaprāt, Vērmanes parks ir skaistākais parks Rīgā; diez vai ar citu maz varētu salīdzināt: „Katru gadu te tiek paplašināti stādījumi, vienmēr rodas kas jauns. Domāju, ka Vērmanes dārzam vismaz kādi divi simtu gadu ir. Kokiem jau nu droši vien to gadu ir vēl vairāk. Par pieminekļiem? Visvairāk un pirmkārt ievēroju vienu – Tālam.

Jaunības gados pasniedzu vēsturi universitātē un viņš neilgu laiku bija mans students (ja nemaldos, kāda piecdesmit sestā, septītā gadā). Atceros, Mihails Vērmanī spēlēja šahu stūrī pie tagadējā nakts kluba. Te gāja vaļā veseli šaha turnīri. Pēc tam Tāls vinnēja Botviņņiku un kļuva par pasaules čempionu. Protams, parkā ir pieminekļi Krišjānim Baronam un Vērmanes kundzei, kas Rīgai dāvināja šo parku. Trīs pieminekļi vien ir.”

Visvairāk patīk strūklaka

Lolita atceras, ka bērnībā no vecvecākiem dzirdēts par Vērmanes dārza vēsturi, bet tagad konkrēti atcerēties pagrūti. Zina, ka parks ir sens un te izmantoti dažādi stili. „Parasti cenšos iziet cauri Vērmanes dārzam, jo no Rīgas burzmas te ir patīkami mierīgi, apkārt daba, koki,” saka Lolita. „Visvairāk patīk strūklaka vasarās un lauvas. Kad paeju garām, vienmēr apskatos. Kas ir Mihails Tāls? Nezinu. Kas ir Krišjānis Barons, to jau nu gan zinu. Esmu bijusi arī netālajā Barona muzejā un ieteiktu to apskatīt. Tas ir tiešām interesanti un vērtīgi.”

Rīgas bērniem tas vajadzīgs Divu mazbērnu vecmāmiņa parkā pastaigājoties ļoti bieži. Bērniem te esot labi, nav tik daudz mazuļu kā Esplanādē. Saprotams, ka viņa stāsta par spēļu laukumu: „Man nepatīk, ka uz zemes sabērtas skaidas, drēbes tik ātri nosmērējas, mazie mājās atgriežas kā sivēntiņi. Man patīk, ka te bērni ar rokām var pievilkties pie stieņa, bet labprāt vēlētos arī kādu zemāku, lai arī mans mazdēliņš tiktu klāt. Teiksim, Ventspilī rotaļu kompleksos tiek domāts par visiem vecumiem. Un tie Ventspils bērni kā tādi mērkaķi kāpelē, kad pēc tam Rīgā skatos uz mūsējiem, piedodiet, liekas kā tizleņi.

Ļoti jau Vērmanī vajadzētu smilšu kasti, jo zeme te tik netīra, droši vien purvs apakšā. Nu vajag pilsētas bērniem visu ko. Atzīšos, laižu bērnu arī zālītē paskraidīt, pati jau nebrienu. Kur tad citur Rīgas puikiņas lai ņem to zaļumu, izaugs un nezinās, kā jūtas zāle zem kājām. Jā, es jau tagad lielākajam mazdēlam stāstu par parka vēsturi, mēs ejam pie Annas Vērmanes pieminekļa un viņam saku: redz, tas ir piemineklis tai kundzei, kas šo skaisto parku izveidoja. Žēl, ka es pati par Vērmanes kundzi arī diez ko vairāk nezinu. Patiešām būtu priecīga, ja ko varētu izlasīt vai kāds pastāstītu.”