Man saka – par Rīgas Centrāltirgu tu nevarēsi uzrakstīt, jo to nepazīsti. Jā, protams, es nepārzinu ne noliktavas kanāla malā, ne cepelīnu angāru bēniņus. Es patiešām nezinu tirgus struktūru un tajā valdošos likumus. Tikai esmu lasījusi, ka 1930. gadā pēc atklāšanas rudenī tas atzīts par plašāko un ērtāko tirgu pasaulē. Zinu, ka Rīgā Centrāltirgus ir tūristu ļoti iecienīta cieta.

Vēl zinu, ka divas lieliskas grāmatas uzrakstījis Ēriks Hānbergs: „Leģendārais Rīgas Centrāltirgus” un „Tirgus stāsti”. Un vēl atmiņā pazib pirms kādiem gadiem vai katrā tirgus ejā dzirdētie klusinātie: „Spirtik? Vodka? Sigareti?”... Tas bija cits laiks. Šoreiz es vienkārši gribu pabūt tirgū un nopirkt tādu Latvijas preci, kas man patīk un ko mājās vajadzētu.

Jā, ar tūristiem Centrāltirgus ir lutināts, tomēr ne visi pie tā pieraduši. Piemēram, kad vēlos dažas lietas pajautāt Adventes vainadziņu pārdevējai, tā demonstratīvi pagriež muguru. Uz manu biklo vaicājumu kundze vien izmet: „Kas tad ir? Vai tad pārdot vairs nevarēs?” Pēc brītiņa gan viņa atmaigst un pār plecu izmet: „Esmu no Iecavas. Pati vainagus taisu, ģimene piepalīdz. Nav jau tik vienkārši, katrs rotājums jānostiprina. Man te nekas nav dārgs: no viena līdz trim latiem, atkarībā no tā, cik un kādi rotājumi un sveces. Par brīvu jau nevaru dot, par brīvu tikai valdība pie mums dzīvo.”

Gluži pretēja attieksme ir rotājumu un vainagu pārdevējai Laimai no Garkalnes: „Mani vainadziņi ir vienkārši un latviski. Pati zariņus saviju, tas ir vienkārši, tikai jāmāk to darbiņu darīt. Tālāk jau katrs pats var mājās izdekorēt, čiekuriņus pielīmēt vai ko citu – tā jau gaumes lieta. Garkalnes meži ir bagāti ar skuju kokiem, tikai žēl, ka tik daudz tiek izcirsts. Tiesa gan, es no nocirsto zaru kaudzēm palasu ārā smukākos zariņus un pinu vainadziņus.” Laimas kundze stāsta, ka Centrāltirgū visa kā esot gana un cenas, salīdzinot ar lielveikaliem, zemākas. Bet jaukākā tirgus burvība – ārzemju tūristi. „Es pati pusotru mēnesi biju Īrijā”, saka pārdevēja. „Viņiem tur tāda Centrāltirgus nav, tikai šopingi un šopingi. Saprotams, izvēle jau plaša. Pie mums tirgū tūristi ne tik daudz nāk iepirkties kā skatīties dabas doto, jo citās zemēs jau meži nav tik plaši un skaisti. Pirms pirmās Adventes gan pirka arī vainadziņus. Viņiem galvenais, lai rotājums būtu dabisks un tautisks, nevis apkārts ar visādiem spīguļiem. Ārzemniekiem Centrāltirgū tiešām patīk, te viņi varbūt saskata Latvijas un Rīgas savdabību. Vēl tik varu pateikt, ka vasarā vācieši īpaši interesējās par gailenēm – Vācijā jau gailenes pazīst.” 

„Es tagad uz tirgu atbraucu tikai pa retam”, saka dzērveņu pārdevēja no Smiltenes. „Nav jau vairs tie gadi un ceļš arī dārgs. Braucu uz tirgu pastāvēt, lai atpūstos no mājas darbiem. Protams, patīk ar cilvēkiem parunāties, jo cik tad ilgi ar dzīvniekiem vien var būt kopā; pa māju vien dzīvojot, galīgi jocīgs paliecies. Kādi man tie dzīvnieki? Kaza, suns, kaķis.” Es laipnajai pārdevējai saku – jauki, ka jūs tomēr varat atbraukt pāri par simts kilometru, bet kundze man iebilst – kas nu tur par jaukumu, ceļš ir dārgs un tāls. Dzērvenes lasītas 20 kilometru no Smiltenes – lielajos purvos pie Palsmanes. Maksā latu trīsdesmit litrā. Priecājas, ja izdodas ko pārdot, bet tāpat priecājas, ja kāds apstājas un tāpat vien parunājas. Pati viņa tirgū mēdzot nopirkt barību kaķītim un kādu reņģi, lielāku un smukāku, ja gadoties.

Smiltenes pusē tādas nevarot dabūt. Toties piena produkti un Blomes maizīte Smiltenē esot labu labie.  Kungs no Jēkabpils par savām skaistajām dzērveņu ogām saka: „Tās no Jēkabpils apkārtnes lielā purva. Vēl pagājušajā nedēļā ogas bija purvā dabūjamas. Ja tā pacenšas, kādus 40 litrus dienā var salasīt. Jā, apmēram tikpat daudz arī dienā pārdodu. Bet nu jau gan purvā dzērvenes vairs nav ko meklēt, šīs, kas uz galda, ir pēdējās. Cilvēki pērk labprāt – taču pašu zemes oga, it īpaši tagad, gripas laikā. Man prieks, ja citiem arī varu ko labu iedot. Ja es pats ko tirgū pērku, tad karpas zivju paviljonā. Jo, tāpat kā kaimiņiene blakus saka – nekādas eksotikas neēdam, pašiem ābolu pa pilnam. Es ne par ko nesūdzos: ja cilvēki pārdzīvoja kara gadus, tad gan jau arī tagad iztiksim, nav taču tā lielākā bēda.”