Kādā sieviešu žurnālā lasīju astroloģes pareģojumu – pēc dažiem gadiem Latvijā būšot tikai privātskolas... TĀTAD brīvas no valsts manipulācijām. Citādi... Dzirdēju, pēc jaunā gada skolotājiem vēlreiz „cirpšot” algas… Arī mūsu pašu vienkāršais latvietis beidzot ir nolēmis „cirpt”, apgūstot pašas vienkāršākās manipulācijas prasmes... Vai citādi var nosaukt to, ka bezdarba laikā CILVĒKS var atļauties ņemt slimības lapas vienu pēc otras, par katru dienu savam ģimenes ārstam maksājot divus latus?! Starp citu, tādi ātri apvainojas, kad uzzina, ka darbadevējs apjautājies par «mūžīgi slimā» veselību pašam «slimības lapu» dakterim.

Viens labums gan no tādas apjautāšanās esot – slimnieks izārstējas kā pēc burvju nūjiņas mājiena. Vēl viena sāpīga manipulācija... Vai citādi var nosaukt to, ka vecāki, aizbraucot peļņā uz Angliju, atstāj padsmitgadīgus jauniešus vienus pašus – sak, jums sūtīsim naudiņu, un gan jau arī radinieki kaut ko jums ieskaitīs!!! Nu tad jau skolotājam ar 200 latiem uz rokas (ja nestrādā vairāk par slodzi) arī būtu pienācis laiks doties peļņā – sak, mīļie audzēkņi, es jums kādu kapeiciņu atmetīšu, bet pārējo jūs paši... Nemanipulēsim viens ar otru un ar sev pašu tuvāko...

Bērni ātri piedod, bet ļoti, ļoti ilgi atceras. Gan skolā… Gan ģimenē. Kādā nelielā miestiņā sensenos laikos nepārtraukti siroja laupītāji, pēc kādas piecdesmitās reizes vietējie sākuši dziedāt... «No viņiem jau vairs nav, ko ņemt,» nolēma laupītāji un vairs uz to pusi pat aci neuzmeta. Bet vietējie turpināja dziedāt. Jo no viņiem vairs nebija, ko ņem

Sandra Krauze