Foto: photobucket.com

Siltākas un saulainākas pavasara dienas mudina arvien biežāk doties ārpus mājas kaut vai vienkārši pastaigas pēc. Nav tālu jābrauc, lai izbaudītu jauku laiku, atliek vien iziet ārā no mājām un izmest līkumu pa tuvējām ielām vai pat pa mežu, kādu netrūkst Rīgas mikrorajonu tuvuma. Manuprāt, šāda līkloča apmešana ir nudien forša. Diemžēl novēroju, ka šādus vienkāršus pavasara priekus bojā cilvēku bezatbildība pret apkārtējo vidi. Sniegam izkūstot, tā vien jāuzmanās, nevis lai nesamīdītu kādu trauslu pavasara ziediņu, bet gan lai neiekāptu kādā no suņu atstātām „sniegpulkstenītēm”, kuru tiešām netrūkst. Nevēloties sasmērēties, nākas bieži skatīties lejup. Turklāt pie autobusu pieturām uz zālājiem izkaisīti izsmēķi. Viena garāka pastaiga Ziepniekkalnā, un tā aina, kas man pavērās, liek aizdomāties par cilvēku attiecībām ar dabu.

Ik pa laikam interneta ziņu forumos gadās redzēt asas diskusijas par uzpurņu lietošanu vai nikno suņu problēmu. Suņu saimnieki mēdz aizstāvēt savu viedokli, pamatojoties, piemēram, uz teicienu “Nav sliktu suņu, ir slikta audzināšana” vai “Suns ir gudrs un jauks dzīvnieks, kuru nav iespējams nemīlēt”. Taču ar visu šo mīlestību, nekad līdz šim neesmu redzējusi atbildīgus suņu saimniekus, kas pilsētā satīrītu pēc sava suņa. Un jautājums par to vai tas būtu, jādara, ir ļoti vienkāršs. Suņi pieder saimniekiem, tad „sniegpulkstenīte” pieder arī viņiem. Ja suns sakož kādu, tad par to ir atbildīgs suņa saimnieks, tad kāda ir atšķirība šajā gadījumā? Acīmredzot mēs to vēl neapzināmies, taču ir valstis, kurā iedzīvotāji apzinās, un stingri ievēro sava saimnieka pienākumus, to pat nosaka likums.
 

Lūk, sens Īrijas likums, kurš ir tapis aptuveni 1100. gadā, jau tolaik noteica, ka saimniekiem ir jāsavāc sava suņa izkārnījumi. Un nebija nemaz tik vienkārši! Tie bija jānovāc ar visu zemi tā, lai pat neredzētu nekādu slapjumu, un vietā, kur zeme tiek savākta, jāatnes vietā tādas pašas kvalitātes zemes čupa, pie kam kopā ar visu zāli, ja tāda tur bija. Turklāt zemes īpašniekam ir jāiedod sviesta, mīklas vai nu biezpiena gabals novāktā suņa izkārnījuma lielumā.
 

Savākšana ne tikai nodrošina apkārtējās vides skaistumu, neievieš riebumu mūsu atpūtā un ikdienas mirklī, bet arī ir viens no garantiem, lai mūsu diena netiktu sabojāta tikai tādēļ, ka esam iekāpuši „sniegpulkstenītē”. Iedomājamies, ka ejam uz greznu balli vai bērni spēlējas parkā, cik ļoti tas var sagraut mūsu dienu! No veselības viedokļa, ikviens, kas iekāpj, tiek pakļauts kaitīgos mikroorganismu, baktēriju un parazītu riskam.
 

Līdzīgi, lielu postu videi nodara arī izsmēķi. Tie pretēji izplatītajam uzskatam, nav nemaz bioloģiski tīri. Cigarešu filtri ir izgatavoti no celulozes acetāta šķiedras, tādēļ filtra sadalīšanās var ilgt gadiem. Bez tam, kad filtrs nonāk saskarē ar ūdeni, no tā sāk izplūst toksiskas vielas, ieskaitot kancerogēnus, kas izplatās apkārtējā vidē.
 

Bez tēlainā salīdzinājuma ar sniegpulkstenītēm neviļus nāk prātā sakāmvārds “Ko sēsi, to pļausi!”. Nu un šajā sakarā pļaujas laiks ir pavasaris, kad var aktīvi atpūsties un sakopt vidi, piedaloties talkā. Tā rada saliedētības sajūtu un gandarījumu par padarītu darbu un, protams, arī nogurumu. Bet tas ir gluži tāpat, kā slēpjot! Priecājamies, taču pēc tam nogurstam no aktīvās darbības. Šogad „Lielā talka 2011” būs 30. aprīlī.
 

Iespējams talkot jau agrāk. Svētdien, 27. martā, Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) notiks pirmā pavasara talka pēc ilgiem gadiem. Tiks izmests viss liekais no C korpusa, kur drīzumā sāksies hosteļa izbūve. Izvākti būs nederīgie priekšmeti no Nama bēniņiem, pažobelēm un pagraba. RLB priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais teic: „Tas nebūs darbs, bet viena vienīga izklaide, jo demolēt, tāpat kā dedzināt kūlu, ir katra latvieša lielākais prieks!” RLB talku sāks 10:00 un beigs 16:00 Talcinieki tiks pabaroti, izklaidēti un samīļoti.

Dalībnieki lūgti pieteikties līdz 25. martam plkst. 17:00 zvanot pa tālruni 29529712 vai pa e-pastu ieva.ivanova@rlb.lv - Ievai Ivanovai.

Ja Jums ir zināmas citas talkas, pastāstiet par to arī mums.
 

Madara Valtere