Pagājušā gada nogales ietvaros tika piedāvāta unikāla iespēja apskatīt vairāk kā 100 „alternatīvās” mākslas darbus zem izstādes nosaukuma „Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984". Notikums mākslas dzīvē bija patiešām unikāls,jo pirmo reizi pēc ilgāka kuratoru darba vienuviet apkopoti attiecīgā laikaperioda mākslinieku darbi redzamā formātā, tostarp glezniecības,grafikas,teātra netradicionālo formu un citu sintēžu formātos. Redzēto iespaidu rezultātā velētos vairāk izcelt 60.- 80. gadu performanci un tās fotogrāfiju materiālu,kas saglabājies bagātīgos apjomos.

Latvijā,salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, performancēm un mākslas akcijām bija izteikti konceptuāls raksturs. Retos gadījumos mākslinieki eksperimentēja ar savu ķermeni, visbiežāk tika rīkoti noteikta garuma pasākumi ar noteiktu vai improvizētu rīcību. Jau kopš 60. gadiem(kas arīdzan ir iekļauti izstādē „Un citi..”) performances un akcijas netiek uztvertas kā „meinstrīma” māksla, tīri specifiskā rakstura dēļ. Notikumi,kuros piedalījās domubiedru grupa,parasti bija savā ziņā ar aizlieguma auru,pārkāpjot tālaika estētiskajām normām un formalie pieņemtajiem uzskatiem.

60. Gados vairākās Rīgas vietās notika slēgtie pasākumi,kur dalībnieku vidū bija klātesošās personas. Dabīgi izveidojās radoši domājošo sapulcēšanās vietas,piemēram, „Kaza” vai „Dieva auss”. Performance tīrā veidā reti kad tika pasniegta,jo paralēli tam veidoja arī fotosesijas,kas mūsdienās ir par pamatu veselam dokumentālās fotogrāfijas slānim. Fotogrāfu vidū ir tādi mākslinieki kā Māra Brašmane, Jānis Kreicbergs, Atis Ieviņš un Māris Bogustovs. Performances dalībnieku vidū konkrēti 60.gados īpaši izcēlās mākslinieks Andris Grīnbergs. Kopā ar dzīvesbiedreni Intu Grīnbergu un domubiedriem viņa vadībā noritēja vairākas leģendāras akcijas,piemēram, Jēzus Kristus kāzas Carnikavā(1972), Vecā māja(1977), un citas. Lielākoties notikumi arī tika fotografēti un filmēti,ierakstus izdodot nelielās tirāžās kā amatierkino. Tālaika mākslas autoritātēm performance nozimēja dzīves sastāvdaļu, kur dalībnieki tikās dzīvokļos un bohēmas atmosfērā radīja jaunas idejas.

80. gadu sākumā Latvijā sāk darboties arī tā saucamā „Rīgas Pantomīma”, kā arī Anša Rūtentāla kustību teātris. Paralēli netradicionālā teātra notikumiem savu darbību attīstīja NSRD jeb Nebijušu Sajūtu Restaurāciju Darbnīca ar Hārdiju Lediņu radošā līdera lomā. Līdz pat 2002. gadam mākslas performancēs piedalījās gan Roberts Gobziņš un Maija Lūsēna,gan citi tālaika radošie cilvēki. Viena no populārākajām akcijām- „Gājiens un Bolderāju”,kur tika mērots ceļš no Hardija Lediņa mājām Imantā uz Bolderājas jūrmalu. Ceļs simboliski tika mērots kā attīrīšanās ceļš,kura laikā deklamēta dzeja un dziedātas dziesmas. Pārgājiens pavisam notika deviņas reizes,kas atsevisķos posmos ir saglabātas fotogrāfijās un video.

Fotogrāfijai iepriekš minēto akciju dokumentēšanā ir būtiska loma mūsdienās. Izstādes „Un citi..” laikā tika apkopoti gan privātajās kolekcijās,gan iepriekš izstādīti fotodarbi. Melnbaltajā tehnikā ieturēti,tie kalpo par sava veida vizuālo dienasgrāmatu notikumiem,kas,atrauti no sadzīves un objektīvās realitātes,iezīmēja paralēlo „saprašanu” un realitāti. Akciju inscenētā daba iezimē sirreālus motīvus fotogrāfiju saturiskajā plaknē,nenorādot tiešas darbības un turpinot performanci arī pēc fotogrāfijas radīšanas.